| ||||||
| Nē, nu ok, man protams jābūt pateicīgai, ka es piedzimu tur kur es piedzimu, un ka uzaugu ar tiem draugiem ko sastapu es. Viņi uzauga šeit un kāpa tām sētām pāri bērnībā, tā bija viņu pasaule urlacīga utt., bet viņu. Viņi pārvērta šo māju par pritonu un jandalēja uz nebēdu pieņemot to par labu un pareizu esam, tiktāl, ka daži izvēlējās bēgt, jo karuseli vairs nemācēja apturēt. Un viņiem ir sāpe un nespēja pieņemt, ka situācija ir mainījusies. Es, viņu pasaulē, esmu ļaunā ragana, kas sagāza piparkūku mājiņu un tur nekādas dzeloņdrātis nelīdzēs, tikai pieaugšana, bet lai pieaugtu to ir jāgrib. Tas tomēr kaut kādā mērā ir arī smieklīgi, ka četrdesmitgadīgi bērni lec pāri sētai, lai īsinātu ceļu un zagtu kaimiņu zemenes. | ||||||
comments: ir doma     |