viensvilks
viensvilks |
|
| Nov. 1st, 2019 @ 07:13 am noklusēts | |||
|---|---|---|---|
| ….lietas, kas uzrodas nesalabotas un ilgu laiku noklusētas, liekas, sen jau aizmirstas. Panikas lēkmes ir biežāk un spēcīgāk kā gribētos(visumā viņas nekad tādas nav bijušas), tukšumi kā siekalas velkas visam līdz. Man likās, ka pasaule uzsprāgs - gaiss paliek sāpīgs un telpas mazas. Elpot grūti, uz vietas nostāvēt vēl grūtāk. Servisa vidū, lasu pasūtījumu 7 reizes un nesaprotu, kuri pasaules vilki norij manus vārdus. Paķēru papīru, sāku rakstīt. Visu. Kā jūtos, kas notiek. Nepalīdz. Uzpīpēju. Nekā. Tu jautāji, kamdēļ, kas pie vainas un vai darbā stresi un vai manī viņi – saku, ka man viņu nav un uz jautājumu, kamdēļ es atbildēt nespēšu. Ja vien es saprastu. Nomierināties nesanāca. Ieslēdzos toalletē, kur ir arī bērnu pārsienamies galdiņš, nosēdos uz grīdas, elpoju. Elpoju gaisu, kas nav. Izkratīju somu uz grīdas – tamponiņš, austiņas, atskaņotājs, maks, pāris dzelzs tabletes, maks, kapeikas. Žonglēšanas bumba un viens sūdiem aplipis antidepresants. Savācos. Vakarā aizmigu kā izžuvusi aka, no rīta skrēju, aizgulējos. Vilcienu gandrīz nokavēju, krūšturi neuzvilku, apenes arī slapjas, zeķes dažādas. Ceļā, tālu – nav ne jostas mugurai, nedz zāles. Būs jāizdzīvo bez visa tā. 3 dienas, nav daudz. Labrīt. |
| ||