| 158 (ja šis ieraksts ir garš un velkas, tas tāpēc, ka vakarnakts bija gara un vilkās) |
[30. Maijs 2018|12:07] |
02:00
ļoti sāp smadzenes, acis neturas vaļā. nopriecājos. esmu ne vien pabeigusi strādāt, bet arī pavadījusi stundu, atbrīvojot prātu no darba nospiedumiem. aizmigšu kā mazulis, piecelšos vienpadsmitos un diena nebūs izpurgāta. gultasveļa maiga un mīksta, tikko mainīta. man ir tik ērti.
02:44
nopūšos un atveru acis. kārtējo reizi izteikti jūtu savu saraukto pieri - es plakstiņus turu ciet ar varu. izdomāju piecelties, aiziet uz tualeti, padzerties ūdeni un lēnītēm atgriezties gultā.
apgūlusies nolemju izmantot to, ka dzīvokļbiedrenes nav mājās un izmēģināt terapeites ieteikto aizmigšanas līdzekli. vadīto meditāciju.
03:20
neatceros, vai jebkad es apzināti esmu jutusi savu ķermeni tik neticami atslābinātu. taču prāts šobrīd atsakās sekot mierinošajai vīrieša balsij un maigajiem vēja zvaniem, tas sāk kņudēt un rosīties, un stāstīt, ka man nav ērti, un vispār nepalīdz arī tas, ka netīšām uzliku nevis miegam domātu ierakstu, bet vienkārši domu nomierināšanai.
uzlieku pauzi, apraudos. es tik ļoti gribēju aizmigt. aizeju iedzert baldriāņus, jo vismaz tie mani nekad nav pievīluši. atgriezusies gultā, atrodu miega un prettrauksmes meditāciju. dubults neplīst.
04:00
kādu brīdi es grimu arvien dziļāk, bet pie "iztēlojieties trauksmes izplatību atpakaļgaitā uz vietu, kur tā sākusies" prāts atkal sāk knosīties. tas negrib atcerēties par trauksmes esamību un tagad grūž balsi prom no sevis. miegpilnās acis grūti noturēt ciet.
baldriāņu iedarbība nav jūtama.
izslēdzu ierakstu. vispār man jau bija aizdomas, ka šādas lietas man nepalīdzēs, bet es gribēju izmēģināt. ar informāciju audio formā man ir sarežģītas attiecības - klausīšanās pieprasa piepūli un aizmigt pie kaut kādām skaņām ir ļoti grūti. es nespēju pagulēt pat pie mūzikas.
nolemju nekairināt domas ar signāliem no ārpuses, bet savākt tās vienā punktā. agrāk ir izdevies tikt ar šādām situācijām galā, domājot par terapijā vizualizētām pozitīvajām lietām. taču šoreiz attēli ir trīs, kas skrien un mainās, neļaujot pieķerties tikai vienam. aiz loga čivina putni, atgādinot par to, ka tuvojas rīts. caur aizvērtiem plakstiņiem vēroju gaismu austam.
es esmu smaga.
bet ne pietiekoši.
beidzot tuvojoties iemigšanai, esmu pārliecināta, ka pulkstens ir seši. gribētos domāt, ka kļūdos, bet es jau sen zinu - šādās naktīs mana laika izjūta ir noasināta. es jūtu aizpilam katru minūti. ja es riskētu un atvērtu acis, mani pārņemtu vilšanās. vilšanās par to, ka es atkal uzminēju, cik ilgi nav iespējams aizmigt. |
|
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}