[icon] Par Tekstiem - Laura Mulvey: Visual Pleasure and Narrative Cinema
View:Jaunākais.
View:Arhivētais.
View:Draugi.
View:Par sevi.

Subject:Laura Mulvey: Visual Pleasure and Narrative Cinema
Time:00:36
Cilvēka lēmumu pieņemšanas mehānismi un to izpēte mani interesē jau ilgāku laiku. Kaut kad šīs intereses sākumposmā nolēmu, ka būtu jāķeras pie psihoanalītisko teoriju iepazīšanas, un iegādājos Freida ‘Ievadlekcijas psihoanalīzē’. Tās noliku malā pēc devītās (Sapņu cenzūra) vai desmitās (Sapņu simbolika) lekcijas izlasīšanas, Freidam pakāpeniski izsakot aizvien skaļākus un absurdākus minējumus.
Mana ticība psihoanalīzes teoriju patiesībai vai nepatiesībai sakņojas intuīcijās un nezinātniskos novērojumos: šo teoriju nepierādāmība pašreizējās zinātnes apstākļos neļauj izdarīt nopietnākus spriedumus. Un, kamēr šīs intuīcijas atvērtām rokām pieņem apgalvojumu “jebkura pārteikšanās sakņojas zemapziņā un ir interpretējama”, izteikums “visi sapņi ir par seksu” liek uzcelt aizdomu barjeru*.
Lasot pēdējos apskatāmos darbus, piedzīvoju līdzīgu skepses pieaugumu. Kamēr, rakstot par “Poliannu”, pats aizstāvēju psihoanalītisku pieeju tekstiem, Lauras Malvijas “Vizuālā bauda un stāstošais kino” liek uzdot jautājumu: cik tālu psihoanalīzi drīkst uztvert nopietni? Pie kuras līnijas būtu jāapstājas un jāsagaida tas brīdis, kad neirozinātnes spēs piegādāt empīriski pārbaudāmus materiālus?
Uz šiem jautājumiem centīšos atbildēt raksta beigās, vispirms apskatot ‘Vizuālās baudas un stāstošā kino’ saturu un feministisko vēstījumu.

Savā darbā Malvija raksta par kino kā ideoloģisku ieroci, kas atspoguļo un nostiprina patriarhālu sabiedrību, izmantojot psihoanalītisku simboliku. Centrālais raksta arguments interpretē skatienu kā autoritātes rīku un izdala trīs galvenās kino skatiena versijas: kamera vēro aktierus, skatītājs vēro aktierus, aktieri vēro aktierus. Sievietes šajos procesos ieņem pasīvo apskatāmā objekta lomu, kamēr vīrietis ir aktīvais skatītājs.
Protams, Malvija nedomā, ka sievietes kino nekad neskatās uz vīriešiem un neeksistē sievietes - kino skatītājas; viņa drīzāk apgalvo, ka Ingrīdai Bergmanei jēgu piešķir Hamfrija Bogarta varoņa skatiens, ka Holivudas sievietes ir pakļautas Holivudas vīriešiem, ka asociējoties ar Holivudas sievieti sieviete - skatītāja asociējas arī ar tās otršķirīgo statusu.
Skatītājs - vīrietis, savukārt, sevi var ērti asociēt ar vīrieti - varoni, tādējādi dubultojot savu varu pār viņam pakārtoto sievieni: viņa tiek pakļauta skatienam gan no skatītāja, gan no sava ekrāna partnera puses.

Ir grūti nepiekrist tam, ka Holivudas arhetipi nostiprina patriarhālu sabiedrību, ka sievietes tiek padarītas sekundāras un objektificētas, tādēļ par šo apgalvojumu faktisko pamatojumu es strīdēties nevēlos. Tā vietā, manuprāt, ir vērts padomāt par noklusētajiem vērtību secinājumiem. Vai tas, ka sieviete tiek padarīta par pielūgsmes objektu, kamēr vīrietis ir varonis - darītājs, ir labi vai slikti? Vai nereprezentatīvās proporcijas starp vīriešiem un sievietēm ir kaut kas, pret ko jācīnās? Vai dažādu profesiju dzimumsadalījuma tendences ir nosodāmas? Manuprāt - nē.
Feminisms savās saasinātākajās izpausmēs ir utopisks, nesasniedzams, ja vadāmies pēc mazliet citām (arī ne visai zinātniskām) psiholoģijas teorijām; konkrētāk - tām, kas sakņojas evolūcijas teorijā. Vīriešu uzvedībā lielāku gēnu pārmantojamību nodrošina aktivitāte, alkas pēc statusa, kamēr cilvēku sugas sievietēs - empātija un relišeri**. Vīriešu daba nodrošina to, ka viņi biežāk būs varoņi un policisti, vairāk skatīsies uz sievietēm un būs aktīvāki politiskajos procesos. Un uz šīm tendencēm vajadzētu skatīties vērtību-neitrālā veidā, gluži kā uz reproduktīvo orgānu sistēmu atšķirībām starp dzimumiem.
Protams, ne viss feminisms cīnās ar dabas vējdzirnavām; mūsdienu sabiedrībā, kas visbiežāk balstās cilvēktiesībās, eksistē neatrisinātas dzimumdiskriminācijas problēmas: ja sievietei ir vēlme kļūt par policisti, nav iemesla viņai to liegt. Vienlīdzība tiesībās, nevis statistikā ir brīnišķīgs mērķis. Tomēr nedomāju, ka psihoanalītiska pieeja šiem jautājumiem būtu jāizvirza priekšplānā: tā drīzāk jāizmanto kā mehānisms, apskatot pilnu sociālās hierarhijas ainu un visas problēmas tajā. Jo gan dzimumkonflikti / seksisms, gan rašu un citu grupu konflikti / rasisms un nacionālisms, gan klašu konflikti / kapitālisms, gan arī citi konflikti ir saistīti, tie pārsedzas un sapinas līdz izveido mūsu sabiedrību. Feministiem strikti nodalot savu cīņu no marksistu vai homoseksuāļu tiesību aizstāvju cīņām, šīs cīņas efektivitāte zūd un nepilnīgais pasaules skatījums agrāk vai vēlāk noved pie absurdiem un radikāliem apgalvojumiem.

Un, kā jau rakstīju sākumā, absurdu un radikālu apgalvojumu Malvijas rakstā netrūkst. Izskaidrojot aktrišu padarīšanu par fetiša objektiem ar vīriešu bailēm no kastrācijas, ko šīs aktrises iemieso, un sievietes vēlmi pēc bērna ar peņa trūkuma kompensēšanu, raksta autore pārkāpj to līniju, kurā vēlos ticēt freidiskajiem izskaidrojumiem bez skaidra empīriska pamatojuma.
Visnelāgākais šeit ir tas, ka savu pozīciju nespēju pamatot ar pretenzijām uz zinātniskumu; es nevaru sniegt labu atbildi uz ieraksta sākumā uzdotajiem jautājumiem. Tā ir tikai intuīcija, mazliet izglītota ticība, common sense pieeja Okama asmenim: ja tas liekas pārāk samezgloti, tas ir jānoraida par labu ‘vienkāršākajam modelim’. Un vienkāršotais modelis šajā gadījumā ir uz tikpat vājiem un nezinātniskiem minējumiem balstītā evolucionārpsiholoģijas teorija. Gluži vienkārši tāpēc, ka tās piedāvātais risinājums šķiet mazliet pieņemamāks.
Ass pliķis manai ‘kritiskā domātāja’ pozīcijai.

Un, ieskatoties mazliet dziļāk, šādu pliķi ir pelnījuši lielākā daļa ‘kritisko domātāju’. Atliek vienīgi cerēt, ka ‘empīriskā zinātne’ tuvākajā laikā nesaļodzīsies, bet tieši otrādi - paņems zem sava siltā spārna arī savus mazos brāļus - apziņas filosofus, psihoanalītiķus un evolucionārpsihologus, kā arī manu kategoriju - wannabe sociālzinātniekus.


* Šī atkal būtu lieliska vieta pašanalīzei: “visu, kas man šķiet pārāk šokējošs un vulgārs, es noraidu represīvu mehānismu vadīts”. Psihoanalītiska vēršanās pret psihoanalīzes kritiķiem nav retums - freidiskās domas vēsture ir diezgan piesātināta ar pseidozinātniskiem ad hominem.

** Protams, saraksts ar hipotētiskajām dzimumatšķirībām psiholoģijā un fizioloģijā ar šiem elementiem neaprobežojas.
comments: jā, lūdzu? Previous Entry Tell A Friend Add to Memories Next Entry


[info]teksti
Link:(Link)
Time:01:50
Ir labi. Vai es varu nākamnedēļ kaut ko ieteikt lasīšanai?

Runājot par dzimumu vienlīdzību, būtu interesanti uzzināt, vai pastāv kāda saistība starp statistisko un tiesību vienlīdzību. Respektīvi, vai neproporcionālā sieviešu pārstāvniecība dažās jomās var likt šķēršļus formāli nodefinēto tiesību aizsargāšanai praksē. Šobrīd spekulēju, bet intuitīvi šķiet, ka statistiskā proporcija var ietekmēt sociālo normu veidošanos, kuras var garantēt tiesību vienlīdzību arī ārpus likumdošanas kontroles. Tas, protams, nav vienīgais normu nostiprināšanas veids, bet tomēr.
(Reply to this)

(Anonymous)
Link:(Link)
Time:03:09
Pēc īsas diskusijas mums (Viesturam un Martai) radās sekojošais komentārs.

Mūsuprāt, tavā ierakstā ir viena pretruna, kuru būtu derīgi izcelt. Tu raksti, ka nebūtu vērts cīnīties pret vīriešu pārsvaru 'vīriešu' profesijās un otrādi, jo būtībā pēc evolucionārpsiholoģijas tāda situācija ir 'dabiska'. Pēc tam tu raksti, ka nav iemesla liegt sievietei strādāt par policisti. Bet vai tā ir taisnība? Vai tas, ka pieņemam, ka sieviete būtu efektīvāka/labāka kādā citā profesijā, nav iemesls, lai viņas vietā izvēlētos vīrieti? Ja notic tam, ko tu saki par katra dzimuma dabu, tad šķiet, ka nav nekāda iemesla mainīt esošo kārtību, lai gan pati evolūcijas teorija iekļauj cilvēka dabas iespējamo maiņu. Tieši tāpēc, mūsuprāt, protestam pret nevienlīdzību profesionālajā sadalījumā, pret sievietes objektificētu un vīrieša kā darītāja attēlojumu ir liela nozīme - tikai tā var mainīt dominējošos patriarhālos diskursus un potenciāli izmainīt cilvēka dabu.

Un vēl mēs gribētu pieblist, ka feminisma kustības galvenais mērķis nav tikai panākt dzimumu vienlīdzību, bet arī 'dekonstruēt' esošos pieņēmumus par to, kas ir dzimums (angliski gan 'gender', gan 'sex') - kas no tā ir kulturāli konstruēts un kas bioloģiski determinēts. Brīžiem rodas šaubas par to, kurā no tām divām kategorijām vislabāk iederas evolucionārpsiholoģija (vismaz tas, ko tu par to rakstīji).
(Reply to this) (Thread)


[info]teksti
Link:(Link)
Time:14:37
Ja sieviete vēlas strādāt par policistu, jāizvērtē viņas efektivitāte un iemaņas, nevis dzimums. Jā, vīrieši biežāk būs piemēroti policista darbam, bet šo tendenci nedrīkst izmantot kā pamatojumu, lai noraidītu sievieti. Vīrieši mēdz būt garāki par sievietēm, bet ir arī Uļjana Semjonova.

Dekonstrukcija ir patīkama, tomēr novilkt mākslīgu līniju starp kultūru un bioloģiju nebūtu korekti. Vēl nekorektāk ir izlaist vērtību daļas pamatojumu, sasaistot faktus un vērtībspriedumus: šobrīd ir patriarhāla sabiedrība -> sievietes tiek objektificētas -> tas ir slikti. Es nestrīdos pret šo apgalvojumu patiesību, bet šajā ķēdē tiek izlaisti milzumdaudz pieņēmumi par to, kas ir labi / ļauni un kāpēc.
(Reply to this) (Parent)


[info]ostankina
Link:(Link)
Time:21:26
TIK lielisks intro. Tā, ka gribas lasīt tālāk, nevis pievērsties Tekstam. Un konfidence, pat patīkami provocējoša. Namely: empīrismam "jāpaņem zem sava spārna" apziņas filozofija?
(Reply to this)

[icon] Par Tekstiem - Laura Mulvey: Visual Pleasure and Narrative Cinema
View:Jaunākais.
View:Arhivētais.
View:Draugi.
View:Par sevi.