Miega trūkuma nedēļas nogale. Draugi apciemoti, kopā pasmiets, parunāts, iedzerts un kārtīgi paēsts. Nav daudz cilvēku manu paziņu vidū, kuri gatavotu steiku, diemžēl nav. Gaļas ēšana vispār ir baigi patīkama padarīšana, visādas garšvielas, marinēšanas un kas tik vēl ne.
Domas par vasaras aktīvajām izklaidēm. Laivu brauciens, pārgājiens, velobrauciens... Ir varianti, tik, kurus piepildīt un kuri īstenosies. Jāpaštuko...
Kaut kā nedaudz arī saskumis būšu, kaut kā par savu eksistēšanu. Uznāk dažreiz sajūtas citu cilvēku pastiprinātas sajūtas, bet vis par niekiem. Rīt agrais rīts jādodas cīnīties ar mehānismiem, cerams, ka nedēļas nogalē ķimikālijas būs darījušas savu un darba dienas ies kaut nedaudz patīkamāk.
Beidzot jāsāk saņemties un jābūvē sevi visā un visādi, mazāk datora bezjēdzību, facebook rullēšanu un muļķību skatīšanos. Sporta zālē būs jāatstāj daudz un vēl vairāk jāpaņem. Ir labi paēsts, brīžiem liekas par daudz labi, ka visa izklaide ir ap ēšanu. Laikam sāku saprast kādēļ vecmammas sabaro savu mazbērnus. Cilvēks iedzīvojas kaut kādā ēdiena kultūras atkarībā... Patīk jau mums paēst, varu ēst visu (nu, labi ne visu. Lakrica izņēmums), grūti jau atteikties ja meistarīgi viss pagatavots, varbūt arī nemaz nevajag.

+ vēl Rīgas satiksme parūpējusies, lai cilvēki domātu kā nokļūt uz darbu, lai strādāt būtu jēga. Ļoti jau man gribētos cerēt, ka iedzīvotāji būtu spējīgi uzlikt pamatīgu mīksto un kādu laiku (tie kuri var) neizmantot to tik foršo sabiedrisko transportu. Grāmatu būšu piebeidzis un nedaudz ātrāk kā plānots būs jāsēžas atpakaļ uz diviem riteņiem un jābauda velo braucieni, kuri man patīk. Jāizvairās no krišanas.

Kamēr Latvijas populārā mūzika brien dziļāk purvā, pasaulē vismaz kaut kas notiek.