24 Jūlijs 2006 @ 22:26
Atzīšanās  
Jau kuro dienu cenšos apmānīt pati sevi, cenšoties sev iegalvot, ka tu man neesi vajadzīgs...
Šobrīd es pilnīgi noteikti saprotu, ka kaut kāda daļa tevis man noteikti ir vajadzīga, bet tikai tā labā, tā, kas mani apmīļoja, tā, kas man lika justies skaistai, tā, kas ļāva izraudāties uz sava pleca...
Diemžēl tev ir arī otra puse, kuru es nespēju pieņemt... es nespēju pieņemt tavu pašpārliecinātību, nespēju saprast kā tu spēj mani tā izmantot...
Visdīvainākais ir tas, ka man šobrīd liekas, ka tevi tā īsti nemaz neiepazinu...
Nebija lemts...
Tu nesaprati mani, es tevi...