18 August 2020 @ 08:27 am
augusta monologs.  
viss, kas man pieder ir mirkļi. es nevaru tos pierakstīt. nevaru paņemt pa vienam un ielikt stikla traukā kā ābolus. es varētu tos atstāt fotogrāfijā, bet tad tā būtu tikai puse no. vēl mazāk, tā būtu trešdaļa, mazākā trešdaļa, blāva ceturtā daļa no mirkļa spilgtuma. tas gan ir vairāk kā nekas. jo atmiņas ar laiku kļūst tālas un blāvas. ne visas, bet vispār. es gribētu, kaut varētu tos pierakstīt.
es to atcerējos šorīt. izkāpjot no automašīnas sejā iesitās augusta rīta dzestrums un es atcerējos, kādēļ mīlu rudeni. tikai nesen es iemācījos mīlēt visus gadalaikus. tam vajadzēja gandrīz 30 gadus. tātad man sejā iesitās rīta dzestrums un es atcerējos. augusta beigu rīts, apsarmojusi zāle un sarkani āboli. dārza augļu smarža. sarkani āboli pret zilām augusta debesīm. tāpēc es nedaudz gribu prom no Rīgas. ne pavisam, tikai nedaudz. iekāpt apsarmojušā zālē ar kailām kājām un ieelpot vasaras beigas.
 
 
Apziņas stāvoklis: nostalgic