Tik viegli apņem ūdens valgi

Un siltā upes straume nes

Tai ļauties un uz leju doties

Un cīņu neuzsākt...

Tik viegli ir ļauties bezizejai, sāpēm, nespējai darīt sevi laimīgu. Ierauties sevi un uzvilkt „eža kažociņu”, lai neviens netiktu klāt un nespētu sāpināt vairāk. Palasīju šodien dažu SC iemītnieku postus, tāpat randomā, lai redzētu ko cilvēki juta, domāja šodienu. Blakus bija balta lapa pārdalīta divās daļās ar melnu svītru un vienā ailē bija smaidiņš otrā bēdīgs ģīmītis. Attiecīgajā ailē ierakstīju „+” ja SC useris bija priecīgs, apmierināts vai bēdīgs un nelaimīgs. Varu piedāvāt trīs variantus kur krustiņu bija vairāk. Kaut domāju, ka nevajadzēs pat tos trīs variantus, lai atbildēt pareizi, pietiks ar pirmo minējumu. Vai ne?

Katram uznāk bēdīgāks noskaņojums, skumjas, katram ik pa laikam sāp, bet ja šīs emocijas kļūst par hroniskām? Ja pamana tikai sliktu, ja nemitīgi meklē to sliktāko savā dzīve. Pārjūtība? Bailes no laimes? Var būt...

Esmu pats tam gājis cauri – bēdājies, skumis, meklējis kādu kas pažēlos nevis teiks, lai saņemos. Uzvilcis „eža kažociņu”, iemācījies sarkasmu, cinismu un novēršanos no apkārtējo cilvēku sāpēm. Fokusējies tikai uz savu nelaimīgo dzīvi. Tas zināmu laiku palīdzēja, pat glāba, sajutos labi pat mirāžas veida laime mani apciemoja. Likās tik tuva, bet nekad nesasniedzama. Esmu tomēr sabiedrisks dzīvnieks, kurš visu savu laiku nevar pavadīt vientulībā...

Tagad mēģināt no tā visa attālināties ir grūti, grūti atkal uzticēties izrādīt savas jūtas – simpātijas, mīlestību... Cīnīties sevī pret kārtējo nodevību no kāda cilvēka puses, kas mani ir nodevis, nesapratis, izvēlējies to kas viņam labāks tādejādi atstumjot mani.. Bet tas ir tikai cilvēcīgi...

Ps. šis teksts nav pamācība, tikai pārdomas par savu dzīvi...

Ps. mans „eža kažociņš” vēl stāv skapī, un droši ka ārā viņu nekad tā arī vairs neizmetīšu..:)