Krīt koki
un zari negrib degt!
Tie klusi sīc
Pēc dzīvības un vēja vēdām kauc
Tie brīvi bija, nu gāzti, miruši...

Pirms daudziem gadiem mani iepazīstināja ar sievieti, sauksim par Beati, precētu, ar bērniem, un tomēr pirmais ko izdarīju – noskūpstīju. Pēc tam bija divas burvīgas dienas un viena kaislīga nakts, bez mīlēšanās. Tagad jau vairākus gadus vienā un tai pašā mēnesī tiekamies, runājam, smaidam, koķetējam, varbūt pūlī nevienam neredzot skūpstāmies un atvadāmies atkal uz gadu. Tā ir skaisti, neparasti.

Kādu laiku atpakaļ darba jautājumos nācās kontaktēties ar meiteni, kurai ienākot birojā muguras smadzenes (un zemākās smadzenes) sāka alkt, bet viņa bija un vēl joprojām aizņemta. Nesen dzērām kafiju un meitene izteica domu, ka varbūt vēlāk mēs varētu... varbūt. Pajautāju - esmu Tev rezerves variants? Vai vienkārši Tu zini, ka pēc laika mierpilnā mīlestība nespēs pilnībā Tevi aizpildīt?

Sen atpakaļ sacentos ar puisi dēļ burvīgas būtnes, viņa izvēlējas stabilitāti. Tagad sūta man ziņu, ka redzot sapņos, tādos par kuriem nerunā publiski. Vai tiešām?

Ir grūti nostāties pie vienas zvaigznes ja debesis ir ar tām nosētas, gribas tās visas apskatīt, iepazīt.