Es ilgi centos rakstīt vārdu pa vārdam, cenšoties atklāt stāstu "caur puķēm" par manām sajūtām, bet visu laiku attapos pie taustiņa delete. Sāk likties, ka nav vārdu, lai pateiktu, kā es jūtos, spēlējot to iepriekšminēto spēli.. ar tām asarām naktīs.
es esmu sadarījusi neskaitāmas muļķības, lai tikai tiktu pāri šim visam. un kur es esmu atdūrusies? Kā muļķe pati sev.
manā spēlē piedalās arī trīs zirdziņi no šaha laukuma. Viens pastaigai gar jūru. Otrs trakulīgam braucienam ar motociklu. Trešais romantiskām vakariņām un filmu vakaram pie vīna glāzes. Bet es savā spēlē jau mēnesi prasmīgi izvairos no iespējamajiem randiņiem. Un šodien punktu visam pieliku ar atteikumu jaunai fotosesijai, kā arī labam drauga plecam Barona spēles laikā. Es punktu pieliku šiem diviem mīļcilvēkiem un trijiem zirdziņiem. un daudzpunktes vietā atstāju asaras spilvenā.
Lai kā arī censtos, es vēl neesmu gatava nekam. Un ne jau ar to es domāju attiecības, randiņus vai kaut ko tamlīdzīgu, kas varētu būt radies manu ilgu iespaidā. Tā nav. Domas par aizgājušo ir gandrīz pilnvērtīgi sakārotas, viss pamazām kārtojas atmiņu kastītē un tiek aizmirsts. Šeit es domāju tās dīvainās sajūtas, kas mani pēdējā laikā pārņem - šķiet, ka vairs nemāku dzīvot. Esmu nolaidusi rokas visa priekšā, un visās savās dzīves jomās palaižu rokas lejā un brienu pa tumšu, garu zāli. es maldos savās sajūtās, domās un mērķos. Pēdējās nedēļas laikā es esmu kļuvusi par pilnīgi svešu cilvēku sev pašai - nievājošu, cinisku un vieglprātīgu. Es esmu pazudusi pati sev, un tas ir tas, kas sāp visvairāk, nevis tuvu cilvēku nebūšana sev blakus.
Es katru dienu ieskatos spogulī un nezinu, kas tas par tumšzilo acu pāri, kas manī raugās. Es tās acis nepazīstu.
Un man bail iedomāties, kas būs tālāk. cik tālu gan es iešu, bēgot pati no sevis un baidoties atzīt, ka es neesmu laimīga. Ka esmu visus šos gadus dzīvojusi milzu burbulī, skaidrojusi pati sev, ka esmu stipra, cīnījusies līdz pēdējam, bet esmu attapusies zemāk par zemi. Un ar bailēm pateikt sev pašai: "Linda, tu esi vāja. Un Tev vajag drošu plecu sev blakus".
bet man sāk likties, ka man nav cilvēka, kam raudāt uz pleca. Esmu aizgājusi pārāk tālu savā spēlē - visi tic manam stiprumam, un asaras tikai viņus nobiedētu.
Tāpēc es paturu pie sevis. Un ejot pa ielu turpinu smaidīt, slēpjot bēdīgās acis zem cepures.
Ir lietas un notikumi, kas notiek par vēlu vai nenotiek nekad. Un es to zinu labāk par visu pasaulē.
es esmu sadarījusi neskaitāmas muļķības, lai tikai tiktu pāri šim visam. un kur es esmu atdūrusies? Kā muļķe pati sev.
manā spēlē piedalās arī trīs zirdziņi no šaha laukuma. Viens pastaigai gar jūru. Otrs trakulīgam braucienam ar motociklu. Trešais romantiskām vakariņām un filmu vakaram pie vīna glāzes. Bet es savā spēlē jau mēnesi prasmīgi izvairos no iespējamajiem randiņiem. Un šodien punktu visam pieliku ar atteikumu jaunai fotosesijai, kā arī labam drauga plecam Barona spēles laikā. Es punktu pieliku šiem diviem mīļcilvēkiem un trijiem zirdziņiem. un daudzpunktes vietā atstāju asaras spilvenā.
Lai kā arī censtos, es vēl neesmu gatava nekam. Un ne jau ar to es domāju attiecības, randiņus vai kaut ko tamlīdzīgu, kas varētu būt radies manu ilgu iespaidā. Tā nav. Domas par aizgājušo ir gandrīz pilnvērtīgi sakārotas, viss pamazām kārtojas atmiņu kastītē un tiek aizmirsts. Šeit es domāju tās dīvainās sajūtas, kas mani pēdējā laikā pārņem - šķiet, ka vairs nemāku dzīvot. Esmu nolaidusi rokas visa priekšā, un visās savās dzīves jomās palaižu rokas lejā un brienu pa tumšu, garu zāli. es maldos savās sajūtās, domās un mērķos. Pēdējās nedēļas laikā es esmu kļuvusi par pilnīgi svešu cilvēku sev pašai - nievājošu, cinisku un vieglprātīgu. Es esmu pazudusi pati sev, un tas ir tas, kas sāp visvairāk, nevis tuvu cilvēku nebūšana sev blakus.
Es katru dienu ieskatos spogulī un nezinu, kas tas par tumšzilo acu pāri, kas manī raugās. Es tās acis nepazīstu.
Un man bail iedomāties, kas būs tālāk. cik tālu gan es iešu, bēgot pati no sevis un baidoties atzīt, ka es neesmu laimīga. Ka esmu visus šos gadus dzīvojusi milzu burbulī, skaidrojusi pati sev, ka esmu stipra, cīnījusies līdz pēdējam, bet esmu attapusies zemāk par zemi. Un ar bailēm pateikt sev pašai: "Linda, tu esi vāja. Un Tev vajag drošu plecu sev blakus".
bet man sāk likties, ka man nav cilvēka, kam raudāt uz pleca. Esmu aizgājusi pārāk tālu savā spēlē - visi tic manam stiprumam, un asaras tikai viņus nobiedētu.
Tāpēc es paturu pie sevis. Un ejot pa ielu turpinu smaidīt, slēpjot bēdīgās acis zem cepures.
Ir lietas un notikumi, kas notiek par vēlu vai nenotiek nekad. Un es to zinu labāk par visu pasaulē.