Negāciju Miskaste

12:30: Man īsti nav skaidrs, kas noticis, bet gribas kaut kur braukt/iet/skriet kur deguns rāda, neskatīties pulkstenī un arī telefonu izmantot kā aksesuāru ne saziņas līdzekli. Nē, tas nav besis. Laikam jau tik ļoti bija iegājies tas darbs-mājas ritms, ka dažas dienas brīvdienas, kad īsti nav nekas saplānots, nostrādāja kā katalozators, lai gribētos sist dūri galdā un saukt, ka jāskrien uz visām debess pusēm, lai tikai tā bilde būtu mazliet citādāka par ikdienā redzēto. Es pat neprasu ceļojumu, pietiktu drūmi piedzerties piemājas kave-disko-restorānbārā un tad jau ar apmiglotu skatu rāpot mājās. Caur miglu tā mājas bilde šķiet neitrālāka un ne tik uzvelkoša.

Īpaši, kad bērnu jautājums ir tik ļoti saasinājies, pārņem sajūta, ka kaut kas ir smagi nokavēts. Nē, bērni nekur nepazudīs, bet tā pirmsbērnu dzīve nav bijusi pietiekami izbaudīta. Nē, es vēl neesmu pieaugusi. Gribas paķert draudzeni padusē un skriet kaut pa pļavu. Kā agrāk. Bez vēlmes darīt kaut ko amorālu, nepiedienīgu vai citādi nosodomāmu. Vienkārši pietrūkst pāris dienas bezrūpīgu klaču par neko.

Mierinājums-ar nākošo nedēļu atsākses darbs-mājas un iespējams tas viss kaut kā apklusinās pašreizējo vēlmi psihot.