13:13:
zeme deg, zeme deg! Kam velns parāvis vajag atvaļinājumu, ja pēc tam, kad jāatgriežas, liekas, ka puse dzīve palaista garām un tad nu vienā dienā jāatgūst zaudētā jaunība, nevainību ieskaitot. Ir tā, ka daļa no ugunsgrēka ir apdzēsta, bet otru daļu mirdams neapdzēsīs uz sitienu, kamēr daži turpina piemest pagalīti. Es naivi cerēju, ka vot tā pasēdēšu šodien ilgāk, lai rīt smuki atgrieztos pie nokopta karalauka un rāmā rutīnā turpinātu urbt savu dēlīti. Bet nē. Dažādu blakus faktoru dēļ visu atrisināt ir ne-ie-spē-ja-mi. Tas dara nervozu un acs plakstiņš raustās ar visu uzaci. Besī. Jo man patīk visu atrisināt uzreiz.
Neskatoties arī uz manu histērisko un mazliet sievišķīgo nēsāšanos riņķī apkārt, laiks velkas pārāk lēni un es jau jūtos nogurusi. Es zinu, ka ir arī lielākas problēmas un sūdi šai dzīvē un ka vispār es pārāk nopietni pieeju visiem jautājumiem. Bet man patīk kārtība un padarīta darba sajūta.
