Ienāku kantorī, mani sagaida 6 smaidīgas būtnes, kuru acīs mirdz velnišķīga uguntiņa, kura šķiet bija apdzisusi kopš tika piedzemdēts pirmais bērns pirms 20 gadiem.
Smaidu un sāku krist uz nerviem, jo tā pa lielam ir mana patiesā būtība un līdz ar to arī pilnībā notušē manu "davai pastrādāšu un braukšu mājās" vēlmi. Bet nespīd. Līdz piektdienas rītam mājas neredzēt. Pāris divdomīgas, mazliet dzēlīgas piezīmes, ķiķi-niens un eju pastrādāt. Ar tādu baudu, kā vēl nekad.
Nekas, ribās ir ķīmiskais savienojums, tautā dēvētu par enerģijas dzēriens (jo tikai tas palīdz bepakrist ar žileti rokās tualetē pie poda)un nekļūt kašķīgai tāpēc vien, ka nav spēka.
Mierinājums tāds, ka parasti es gatavojos ļaunākajam un pēc tam atzistu, ka tik traki nebija. Ceru, ka šis ir tas gadījums