Tajos brīžos, kad ļoti daudzi darbi ir jādara reizē un visiem ir degošie termiņi man mazliet nolaižas rokas. Nu tā, ka visi reizē viņi ir svarīgi un es nespēju koncentrēties kamēr viens no viņiem ir aiz mugurs.
Man rīt ir intervija. Šodien gāju cauri visādiem jautājumiem un centos piefiksēt iespējamās atbildes un man vienkārši uznāca nogurums. Tas eksistenciālais smagums ar savu "kāda gan tam jēga" censties sevi pierādīt. Domās analizēt tās visas dzīves(darba) muļķīgās situācijas un parādīt tieši ko es esmu no tā visa iemācījies. Man tik ļoti nepatīk šis viss globālais process un tik ļoti negribās uz to koncentrēties. Sākumā bija domāts, ka mani vienkārši pārsūtīs uz to komandu un viss, bet tagad ir uzradies vēlviens kurš ļoti tur grib un tāpēc bija jāorganizē interviju process. Jā, man ir uzkrāta pieredze savā jomā un esmu bijusi dažādos projektos, bet to visu pasniegt tagad uz paplātes un rādīt kāpēc tieši es būtu labāka man riebjas. No cilvēka tiek prasīts tomēr tik ļoti daudz - brīvprātīgo pieredzes, atzinības, sertifikāti, projekti, patstāvīgā darba pienākumi, ārpusdarba aktivitātes utt. Un kad tad lai cilvēks dzīvo? Tas, protams, tā vispārīgi un es šobrīd savu situāciju ļoti pārspīlēju, jo visas emocijas ir tādas sakāpinātas, bet tomēr..tik ļoti daudz tajā visā ir taisnības.
Otrkārt man ir prezentācija iekš University ceturtdienas vakarā. Kur man ir jāparāda tieši cik daudz es esmu padarījusi sava kursa darba projektā un kādi ir nākamie soļi un vispār ko es domāju par to visu un kāpēc es daru tieši šo. (šis tā vispārīgi, protams). Un arī šis man, protams, ļoti nepatīk.
Treškārt man ir kursa darba deadline tieši piektdienas pusnaktī. Iesākts tā īsti vēl nekas nav, jo viss cits pavidu bija protams svarīgāks. Tāpēc tagad esmu atapusies ar tieši vienu nedēļu rakstīšanai. Kas protams nav tik vienkārši kamēr intervija vēl ir priekšā, internets piedāvā neizmērojamas izklaides iespējas un ir jāuztaisa prezentācija.
Es zinu, ka tas nav daudz un iepriekšējā semestrī es paveicu krietni vairāk kā tagad. Bet šobrīd es kaut kā nemaz nejūtos..
Toties Londona bija lieliska. Ar pirmo pavasara gaisu un laiskošanos apkārt. Un es sajutos tik ļoti, ļoti labi un brīvi un man gribējās vienkārši tur palikt. Dzert kafiju kādā mazā covent garden šķērsielā, ēst kruasānus un vērot cilvēkus.
Man rīt ir intervija. Šodien gāju cauri visādiem jautājumiem un centos piefiksēt iespējamās atbildes un man vienkārši uznāca nogurums. Tas eksistenciālais smagums ar savu "kāda gan tam jēga" censties sevi pierādīt. Domās analizēt tās visas dzīves(darba) muļķīgās situācijas un parādīt tieši ko es esmu no tā visa iemācījies. Man tik ļoti nepatīk šis viss globālais process un tik ļoti negribās uz to koncentrēties. Sākumā bija domāts, ka mani vienkārši pārsūtīs uz to komandu un viss, bet tagad ir uzradies vēlviens kurš ļoti tur grib un tāpēc bija jāorganizē interviju process. Jā, man ir uzkrāta pieredze savā jomā un esmu bijusi dažādos projektos, bet to visu pasniegt tagad uz paplātes un rādīt kāpēc tieši es būtu labāka man riebjas. No cilvēka tiek prasīts tomēr tik ļoti daudz - brīvprātīgo pieredzes, atzinības, sertifikāti, projekti, patstāvīgā darba pienākumi, ārpusdarba aktivitātes utt. Un kad tad lai cilvēks dzīvo? Tas, protams, tā vispārīgi un es šobrīd savu situāciju ļoti pārspīlēju, jo visas emocijas ir tādas sakāpinātas, bet tomēr..tik ļoti daudz tajā visā ir taisnības.
Otrkārt man ir prezentācija iekš University ceturtdienas vakarā. Kur man ir jāparāda tieši cik daudz es esmu padarījusi sava kursa darba projektā un kādi ir nākamie soļi un vispār ko es domāju par to visu un kāpēc es daru tieši šo. (šis tā vispārīgi, protams). Un arī šis man, protams, ļoti nepatīk.
Treškārt man ir kursa darba deadline tieši piektdienas pusnaktī. Iesākts tā īsti vēl nekas nav, jo viss cits pavidu bija protams svarīgāks. Tāpēc tagad esmu atapusies ar tieši vienu nedēļu rakstīšanai. Kas protams nav tik vienkārši kamēr intervija vēl ir priekšā, internets piedāvā neizmērojamas izklaides iespējas un ir jāuztaisa prezentācija.
Es zinu, ka tas nav daudz un iepriekšējā semestrī es paveicu krietni vairāk kā tagad. Bet šobrīd es kaut kā nemaz nejūtos..
Toties Londona bija lieliska. Ar pirmo pavasara gaisu un laiskošanos apkārt. Un es sajutos tik ļoti, ļoti labi un brīvi un man gribējās vienkārši tur palikt. Dzert kafiju kādā mazā covent garden šķērsielā, ēst kruasānus un vērot cilvēkus.
gribu pačukstēt