Vissiltākā vieta mājās ir viesistaba. Tieši to mans slimais draudziņš ir izdomājis okupēt un aizmigt uz dīvāna un būt viss tāds cranky un guļoš. Kamēr man negribās nekur citur kustēties, atliek vien tādā romantiskā sveču gaismā ar kafija blakām klabināties. Viss lēnām satumst aiz loga un ir tik ļoti auksti. Bet tas tā personīgi laikam, jo šodien garām paskrēju dažām meitenēm ar baletkurpēm kājās un bez šallēm. Kamēr es ar savu milzīgo pledšalli un termoskrūzi blakus gāju. Tas gan jau tāds fizisks nogurums tikai.
Rītdien man ir dzimšanas diena. Un es pilnīgi neko citu, kā tikai būt ar sevi negribu. Darīt ko gribu un kad gribu, pat ja tas nozīmē piecelties pavisam agri no rīta, jo ķermenis man tagad ir totālā darba ritmā. Gribu noskatīties dažas filmas. Un gribu izbraukt uz country side un pastaigāt. Un gribās izdarīt kaut ko labu. Ne tikai sev, bet kādam citam. Par šo domājot, ē-pastā ielidoja uzaicinājums uz volunteering dzīvnieku patversmē. Bet man tās emocijas tādas vājas un gan jau katru dienu tos suņus izstaidzinot es mājās brauktu raudādama.