Divpadsmit stundu miegs. No pilnīga noguruma esmu pamodusies ar vēl lielāku nogurumu. Vispirms pamodos pusē piecos no rīta. Ar enerģijas līmeni. Bet aiz loga vēl bija tik tumš. Aizvēru acis. Un nogulēju līdz desmitiem. Tagad esmu tāda nekāda. Nezinu ko ar sevi iesākt. Diena, kura ir silta, pelēka un pilna ar vēju. Man dažkārt gribētos dzīvot lielpilsētā. Tad es pamostos. Aizietu uz branču. Palasītu grāmatu. Apskatītu kādu izstādi vai paklaiņotu pa ielām. Country side dažkārt mani nogurdina ar to, ka nav izvēļu iespējas tik lielas. Jā, ir vilcieni ar kuriem aizbraukt prom. Ir mašīna. Bet man gribētos dažkārt vienkārši pamosties un iziet ielās. Ieelpot pilsētu. Šādi brīži neatnāk bieži. Ik pa laikam. It kā kāds smacētu. Man dažkārt brīvdienas nav manas mīļākās dienas it nemaz. Lai arī cik darbdienas mani nenogurdinātu un gribētos kliegt. Es esmu sevī kaut ko pazaudējusi. Tādu kā piederības sajūtu kaut kam. Varbūt sev. Itkā vērotu visu no malas. Es nezinu kur man būt. Kur mani jāatrodas.
Ir gandrīz puse dienas pagājusi. Bet es vēl neesmu tikusi ārā no gultas. Tieši tik ļoti man nav spēka. Un ne jau fiziski iet un darīt. Tas ir vieglākais. Emocionālais nogurums ir daudz smagāks un nepanesamāks.