Organisms neļauj man gulēt brīvdienās. Saka ir jāceļās. Saka, ka nogulēšu. Manī darbdienu ritms ir ieslēdzies. Jau ap septiņiem vēlākais esmu augšā un gatava rosīties. Tāda pavisam auksta un vējaina diena. Tieši tāda, kad var mājās būt un neuztraukties par pasauli tur aiz loga.
Vakardien atrad peli pie mājas durvīm!!!!!! Man kā cilvēkam ar, kā izrādās, pavisam meitenīgiem instinktiem, spiedziens pa visu pagalmu. Nācu mājās caur pagalma dārza durvīm. Gaidīju pacietīgi mājās vīrieti, lai viņš ar to visu noņemtos. Vīrietis protams atnāk tik vēlu, kad ārā jau tumšs un ar peli neko nevar izdarīt. Jā, izrādās viņa pie manām durvīm atnāca nomirt. Why not! Maza baby field pele. Ar pavisam samocītu, slapju kažoku. Pārdzīvojusi gan jau resnā ginger kaķa uzbrukumu. (no hard feeling to gingers, I am one of them). Šorīt jau nabaga pele bija uz viena sāna un beigta. Oooohhhh. Pilnīgi asaras acīs saskrēja. Nezināju, ka manī var būt tāda empātija uz mazu, samocītu peli. Šobrīd viņa atrodas labākos medību laukos.
Šī bija pirmā reize gada laikā, kad ko tādu redzēju. Nezinu no kurienes viņa bija atdzīta un ko šeit darīja, bet manu ārdurvju lieveni atzina par labu nomiršanai.


On the other news, ārsts mani apskatīja. (Par servisu es labāk neizteikšos) Sāk šķist, ka ārstam ir spējas lasīt manas domas un redz man cauri, jo tik ātra un steidzīga vizīte man savu mūžu nav bijusi. Man tiešām bija sajūta, ka viņš no manis vienkārši grib tikt vaļā. Totālais laiks pavadīts viņa kabinetā 3 minūtes!!!!! Like seriously - 3 minūtes. Vismaz iedeva nosūtījumu analīzēm. Vismaz ideju līmenī ir skaidrs, kas man par vainu. Vēl tikai jāpārbauda un mazliet jāpagaida.