Kopš ar vīrieti esam iegādājušies paši savu mitekli ir tā labāk un drošāk viss palicis. Tieši astoņi mēneši ir pagājuši kopš esam savu māju īpašnieki un mājas lēnām top. Šī māja ir tāds pirmais pakāpiena solis un jau ļoti iemīļota.
Esmu tikusi pie jumtu logiem un pašai savas darbistabas. Ir vieta, kur paslēpties un kur būt. Un tas tik ļoti palīdz esot attiecībās, kur lielākā daļa ir dzīve kompromisos. Man ir svarīga vienatne un klusums. Es jūtos ļoti labi ar sevi noteiktās devās.
Tāda vienmērīga dzīve šobrīd. Otrā diena mājās un esmu gandrīz uz izveseļošanās robežas. Domājams rītdienu veltīt sevis sakopšanai un sabužināšanai un atgriezīšos dzīvē ceturtdien. Vēl nejūtos gatava iziet pasaulē un iegrimt darbos un rasējumos un desmitiem ē-mailos.
Man gribās pabūt sev, jo dažkārt es netieku līdzi citu ekspektācijām par sevi. Un man vajag apstāties. Uzelpot. Un neaizmirst, kas es esmu un kur es dodos.