visnežēlīgākais strupceļš ir fiziskas sāpes. Kas padara vecumdienas nožēlojamas, nāvi baisu. kas piešķirtas, lai būtu bioloģiskās masas pašsaglabāšanās un ķermeņa instinktīva vēlme sevi aizsargāt. šitas ir reāli negodīgi. Pēc dažām sarunām par vispasaules vežiem, kas paši neapzinās, ka ir vēži, bet instinktīvi aug un dzīvo un priecājas. Varbūt arī es esmu veža šūna lielajā bildē. Normāls process, kas kaut ko attīsta, turpina, noārda. Viss būtu fine, ja nesāpētu.
īsāk sakot esmu atpakaļ eksistenciālismā.