Ceru, ka šis tiešām ir manas dzīves zemākais punkts un tupmāk viss var būt tikai labāk:

• Man īsti nav kur dzīvot, principā bija vairāki piedāvājumi no kuriem viens par otru sliktāks.. tā nu izvēlējos vienu no tiem, principā vieglāko, bet šobrī, kad puse mantu ir aizvestas, šķiet ka otrai pusei tur nav vietas.. kur nu vel man... un līdz ar to šobrīd sajūta tāda, ka vienīgās mājas ir mans auto
• Esmu parādos līdz ausīm - mammai 350 Ls, konts tukšs, pariit jamaksaa graamatvedei, driiz servisam, 15 dienu laikaaaa vel 200 valstij par nodokljiem... looks like never ending story
• Beigušās manas 5 gadus ilgušās un līdz mūža galam izsapņotās attiecības.. ko es veljopojām nespēju pieņemt... nespēju pieņemt, ka no manis tik viegli atsakās.. gribās zvanī un runāt.. bet nespēju pieņemt, ka nav vairs par ko.. un ka tam vairs nav jēgas...
• Darbi vii iealisti līdz pēdējam.. itkā varētu rakstīt rēķinu, lai cerētu ātrāk tikt pie kādas naudas, bet neesmu vispār pierakstījusi darbus ko pagāšomēnes esmu darījusi... sākumā vienu dienu piemirsās.. tad nedēļu un tagad attopos pēc noskrieta mēneša, kurā nesmu fiksējusi nevienu skrējienu... rī būs jācenšās kaut kur alikt kopā to informāciju...

Kopumā šobrīd esmu izmesta no laivas.. vai vairākām vienlaiīgi, ja vien tas ir iespējams... jēgu dzīvei  nredzu nekādu.. līdz a to vēlmes sākt kārpīties lai tiktu ārā arī īpaši nav... principā tāda eksistences forma cerot, ka aizmigšu un pamodīšos vai nu pēc diviem mēnešiem kad viss kaut kā laimīgi būtu mainījies, jeb arī saprotot , ka šis bija tikai murgs... bet diemžēl cerību nav ne uz vienu ne otru variantu