Es laikam tomēr esmu čigāns un man māju nav. Kopš sevi atceros, vienmēr esmu tiekusies blandīties, ciemoties un atrasties visur citur kā savās deklarētajās mājās, un tam nav sakara ar apstākļiem mājās. Bet apziņa, ka kaut kas manī ir mainījies attiecībā pret dzimto pilsētu ir visai apmākusies.
Viss tas aukstums, pelēkums, drūmās, izmocītās sejas. Sasmakušais gaiss, rūcošās, smirdīgās mašīnas, rūpnīcu un autoservisu skaņas, kaut kādas stroikas, gar kurām garām ejot šķiet, ka metāla slūžas agrāk vai vēlāk uzgāzīsies uz galvas (kas nav izslēgts, jo tās nemaz nav gana nostiprinātas un no mājas pa laikam uz gājēju ceļas kaut kas atdalās, piemēram, Briāna ielā). Noputējušie logu stikli, pustukšās, piesmietās, pamestās ielas, zombiji, dzērāji, uzblīduši, vienkājaini, smirdoši ubagi, sastrēgumi, ceļu remonti, kontrole, poliči, no līdzsvara izsitošās, necilvēcīgi skaļi kaucošas ātrās palīdzības mašīnas, cilvēki visādās formās – celtnieku, ugunsdzēsēju, Jehoviešu, mērkaķu kostīmos ar melniem portfelīšiem (uzvalkos), pārdārdzinātas ļoti sūdīgas kafijas dzertuves ar bezlimita internetu un bezdarbību, kur garīgi nedzimuši jaunieši sasprauž savus autopilota režīma smadzeņu vadus rozetēs un pūst. Milzīgi, tuvojošies ērču attēli uz tramvajiem un katedrāles demoralizējošie zvani, visi bijušie draugi un cīņu biedri, kuri kaut ko no tevis grib, vai vēl sliktāk – negrib. Noķēzītās statujas un sapuvušās lauvas Vērmanes dārzā, tas džeks, kas pa apli piekto gadu uz garmoškas drillē Amēlijas saundrekus. Pēkstošās, pārbarotās piles, mēri pārnēsājošie baloži, tas invalīds pie cirka un treknā čigāniete pāri ielai, glancēti, nopulēti krogi un reklāmu aģentūras, bankas un ātrās, taukainās ieskrietuves ar piekabinātu uzrakstu ‘restorāns’. Bērnu nami, īgnās Grīziņkalna maukas, Laimas Vaikules milzīgais, steralizētais vieplis uz Gogoļ- Lāčplēšielas stūra, mīļākie krogi un humpalas, kuri viens pēc otra bankrotē, novēmušies tūristi, Bermuda divtūra, Kauperu un Astronout plakāti, debesis aizsedzošas trolejbusa stangas, cilvēki vienādās šallēs un kurpēs, tā kliedzošā ome pie apčurātās Mildas, elektronisko pīpju veikali, suņu un ūsu frizētavas, agresīvie pensionāri autobusos, turīgu vecāku istabas augi, kuri ieurbušies viedīriecēs vienādām frizūrām slāj pāri vilciena sliedēm nejaudājot aizsiet kurpju auklas astoņpadsmit gadu vecumā. Dzeltenā prese, pārlīmētās cenu zīmes uz vistu stilbiem, pārdevējas neatjaunotie, pāraugušie, netīrie, pujeņu krāsas gēla nagi un sešu centimetru garās šķūņa krāsas matu saknes, kuras lien laukā no indīgi zilajiem, taukainajiem matiem. Izvemtie kebabi uz sestdienas rīta saules pielietā bruģa.
Vai jūs zināt to sajūtu pēc tālāka ceļa, kas tuvojoties dzimtās pilsētas robežai, jau tālumā saskatot pazīstamo zīmi, iekšā paliek nedaudz siltāk? Man tādas sajūtas nav. Vienkārši tā no zila gaisa ar cirvi pakausī.
Šito tālāk lasi slīprakstā -
"Mīļā Rīga, nepārpoti, Tevī ir tik daudz laba un skaista. Tu aizvien esi pievilcīga. Tu man daudz ko esi devusi. Bet man šķiet, ka labāk to pateikt agrāk nekā vēlāk. Es pāris dienas par mums šaubos un jau gribu mest plinti krūmos? Bet tāda es esmu, ja čujs saka, ka nebūs, tad parasti arī nav. Nē, es neesmu gatava strādāt pie tā un tas nav tāpēc, ka esmu pārgurusi un pati netieku ar sevi galā. Vienkārši nav vairāk ļubof markof, vai saproti? Bet Tu noteikti paliksi man mīļa un svēta, kā Čikāgas piecīšu dziesmās, kur šo motīvu apdzied nabaga cietēji, smalkos uzvalkos uz labklājības plosta. Zini, mīļā Rīga, visiem būs labāk, ja kādu laiku padzīvosim atsevišķi. Bet mēs varam būt draugi, tikai šodien vēl nē".
Vēlos redzēt vietu, kur Rīgā ir skaisti. Kur viņa ir daiļa un mierpilna, elpo lēni un dziļi, kur viņas acis, slapjās, vai sausās vēl staro un vējā plīvo tās zeltrudie mati.
Visādi citādi gribu bikstīt ugunskuru ar milzīgu zaru un basām kājām pa laikam iebrist mežā pēc nokaltušu zaru kaudzes.