Rīgas laikā bija kāds jauks apraksts par dienasgrāmatu, kur vācu meitene neliekas ne zinis par apkārt notiekošo karu, ebreju nogalināšanu, pilsētas bombardēšanu, bet iet uz dejām, ēd un turpina dzīvot, un tāpēc viņas dienasgrāmata ir izsaukusi to sabiedrības nekontrolēto reakciju.
man vienmēr likās, ka karš atnāk un visas dzīves iznīcina, saārda, pat tos, kuru ģimenes paliek kopā. izrādās ka tā nav. to es nevarēju zināt. bet bija jāiedomājas, ka tomēr cilvēkiem darbojas spēcīgi pašsaglabāšanās instikti, kas ir arī vienaldzība, un neieinteresētība, arī ikdienas rutīnas stiprināšana.