sen sen nebiju bijusi izbraucienā, kurā nepārzinu visas detaļas un nepiedalos to izstrādē. zinu vien dienu skaitu, virzienu un dalībnieces (šoreiz ne vīru, ne bērnu). vienvārdsakot, vienkārši baudu braucienu,savas papildbrīvdienas, dabu aiz loga, vēsās naktis, saullēktu, saulrietu, svaigo gaisu, svešo valodu.... vairākkārt pieķēru sevi smaidam. izejot ārpus ikdienišķā jūtams tāds vieglums. tāds!
un izskatās, ka tas tā arī paliks atmiņās, jo kartiņa ar simtiem safotografētajām bildēm niķojas.ai vai