Te nu tā bija. Varavīksne. Tik tālu ceļu bijām gājuši, tik garus matus ataudzējuši, ka nespējām vairs noticēt paši savām acīm. Bet te nu tā bija. Milzīga, spoža un pavisam, pavisam īsta. Zem tās valdīja tumsa – paēnā varēja manīt klusu rosību un nepazīstamu acu zibšņus, bet tie mūs neuztrauca. Pārāk daudz bijām pārcietuši, pārāk daudz jau redzējuši, lai izšķērdētu uzmanību sīkumiem.

Nestāstīšu tagad par ceļu pāri trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām, cīņām ar trejgalvainiem pūķiem un bezgaltumšo nakti, kas tā vien mēģināja iegrauzties dvēselē un iekārtoties tur uz palikšanu. Tas viss bija, taču - pagātnē. Tātad nesvarīgs. Vismaz ne šobrīd, pāris soļus no mērķa.

Draugs pagriezās pret mani ar velnišķīgu smīnu bieziem rugājiem apaugušajā sejā. "Ko darām?" viņš noprasīja, berzēdams rokas pret nodilušajiem džinsiem. Viņš jau šķita apreibis no varavīksnes smaržas – tajā bija kaut kas no bērnības kukurūzas vālītēm piecstāvu mājas augstumā, reibinošās dzīvības aitu pavēderēs un bezgalīgas, bezgalīgas pēcnāves mīlestības.

„Nezinu,” atteicu. Pārlaidu skatienu apkārt lekni saaugušajai pļavai un biezajam mežam zem varavīksnes. Patiešām – ko nu? Tik drīz atvadīties negribējās. Varbūt uzsliet telti un apmesties uz dzīvi tepat, zem varavīksnes loka - baroties no atspīdošajiem Saules stariem, putnu dziesmām un garāmgājēju dvēselēm, biedējot ceļiniekus ar savām daudzkrāsainajām miesām? „Nezinu...” Nebijām par to runājuši, nebijām domājuši.

Nepievērsdams man uzmanību, draugs piegāja pie varavīksnes un bijīgi to noglāstīja. "Silta," viņš noteica. Tad pasmaidīja: „Man ir ideja. Pagaidi brītiņu,” un nocēla somu no pleciem. Parakņājies tajā, viņš izvilka mūsu veco, daudz pieredzējušo pīpi.

Sapratis mājienu, uzliku roku varavīksnes lokam. Tas patiešām bija silts. Un maigs – pietika ar vieglu kniebienu, lai plaukstā ieripotu dārgakmeņa gabaliņš. Pacēlu to tuvāk acīm. Krāsas kā rotaļādamās mainījās vietām, pārlija viena otrā un saulē zaigoja kaleidoskopiskā burvībā. Sīkajā varavīksnes druskā rotājās sen zuduši sapņi un okeānā nogrimušas valstības. Grozīju to pirkstos, aizmirsis par ārpasauli, aizvien katrā šķautnē atrazdams ko jaunu un brīnumainu.

„Ko tu tur kavējies?” nepacietīgi nosauca draugs, pamanījis nodevīgo spīdumu manās acīs. Satrūkos un, vainīgi pasmaidījis, pametu viņam savu guvumu.

Draugs rīkojās veikli. Pāris ierastas pirkstu kustības un pīpes galviņu jau pildīja vilinoši aromātiski varavīksnes putekļi. Ne mirkli nevilcinoties, atbrīvotā roka tika ieslidināta kabatā un iznira ar šķiltavām.

„Nu tad – par mums!” draugs noteica un pacēla pīpi pie mutes. Tā nolaidās lēnām un tikai pēc laba brīža. Drauga acis bija plati ieplestas un seju rotāja lipīgs smaids. „Ņem,” viņš novilka apbrīnas pilnā balsī un pasniedza man pīpi ar šķiltavām.

Nekavējos pievienoties. Dabiskais process: aizšķīliens, elpas ievilciens, izelpa, smaids. Tad skaļi, bērnišķīgi jūsmīgi smiekli, pamanot, ka ne jau tikai šo varavīksni vien bijām atraduši. Apkārt debesīs skrienošajam kūkumam laidelējās paradīzes putni un brīnumaini balti debesmannas mākoņi, no kuriem augšup šāvās aizvien jaunas un jaunas varavīksnes, veidojot pasakainu tiltu pretī bezgalībai.

Arī lejā rosība bija pastiprinājusies. Tumsa tur bija kļuvusi vēl tumšāka - bet kuru tā gan vairs interesēja. Acis bija pilnas asarām, un sirds sažņaugusies priekā par debešķīgo skaistumu.

Pagriezos, lai parādītu draugam jaunatklāto pasauli, bet viņš jau bija abām rokām apskāvis varavīksnes kaklu un smiedamies rāpās augšup. Nebija jēgas kavēties, tāpēc steidzos vien pakaļ. Ceļš zem kājām klājās viegli un drīz vien jau biju par tālu, lai redzētu paradīzes patiltes troļļu izdegušās acis un dzirdētu viņu jūsmīgos hiēnsmieklus.

Tags: raf