Jā, jā un vēlreiz jā, par ko es visu laiku runāju -
"Es domāju, ka ir nenormāla pārprodukcija visādu veidu humanitārajām profesijām, tostarp – mākslas profesijām. To ir neadekvāts skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.
Mākslas augstskolu pasniedzēji grib pelnīt algas, un katru gadu tiek uzņemti jauni puišu un meiteņu pūļi, lai tiktu pie mākslinieku izglītības, bet reāli mākslas tirgus ir ļoti ierobežots un daudziem nav pielietojuma. Mēs ar sievu esam runājuši, ka darīsim visu, ko varēsim, lai mūsu bērnus turētu pēc iespējas tālāk no mākslas, jo nav jēgas beigt kultūras un tamlīdzīgas akadēmijas, konservatorijas un pēc tam ar šo izglītību strādāt par bērnudārza audzinātāju.
Manā jaunībā mūziķi popgrupās, sākot ar čaļiem “Līvos” un “Jumpravā”, visi bija ar ļoti labu mūzikas skolas, konservatorijas izglītību, bet tagad popmūzikā var principā piedalīties katrs idiots – ar televīzijas palīdzību viņš mēneša laikā kļūst par zvaigzni.
Jaunajiem cilvēkiem, kas ir izvēlējušies kļūt par māksliniekiem, ir jāsaprot, ka mākslas augstskolas diploms negarantē, ka līdz mūža beigām valstij, sabiedrībai un nodokļu maksātājiem ir par tevi jārūpējas. Mēs šos cilvēkus maldinām, un viņi dabū nelaimīgu likteni."
/Alvis Hermanis/
Ja man kāds laicīgi būtu šo pateicis, es ļoti apdomātu profesijas izvēli. Es saprotu, ka mūziku mīlu par visu visvairāk un man tūlīt tajā būs maģistra grāds, kā arī esmu gatava cīnīties līdz galam,
bet šī, mīļie,
ir realitāte.
"Es domāju, ka ir nenormāla pārprodukcija visādu veidu humanitārajām profesijām, tostarp – mākslas profesijām. To ir neadekvāts skaits attiecībā pret iedzīvotāju skaitu.
Mākslas augstskolu pasniedzēji grib pelnīt algas, un katru gadu tiek uzņemti jauni puišu un meiteņu pūļi, lai tiktu pie mākslinieku izglītības, bet reāli mākslas tirgus ir ļoti ierobežots un daudziem nav pielietojuma. Mēs ar sievu esam runājuši, ka darīsim visu, ko varēsim, lai mūsu bērnus turētu pēc iespējas tālāk no mākslas, jo nav jēgas beigt kultūras un tamlīdzīgas akadēmijas, konservatorijas un pēc tam ar šo izglītību strādāt par bērnudārza audzinātāju.
Manā jaunībā mūziķi popgrupās, sākot ar čaļiem “Līvos” un “Jumpravā”, visi bija ar ļoti labu mūzikas skolas, konservatorijas izglītību, bet tagad popmūzikā var principā piedalīties katrs idiots – ar televīzijas palīdzību viņš mēneša laikā kļūst par zvaigzni.
Jaunajiem cilvēkiem, kas ir izvēlējušies kļūt par māksliniekiem, ir jāsaprot, ka mākslas augstskolas diploms negarantē, ka līdz mūža beigām valstij, sabiedrībai un nodokļu maksātājiem ir par tevi jārūpējas. Mēs šos cilvēkus maldinām, un viņi dabū nelaimīgu likteni."
/Alvis Hermanis/
Ja man kāds laicīgi būtu šo pateicis, es ļoti apdomātu profesijas izvēli. Es saprotu, ka mūziku mīlu par visu visvairāk un man tūlīt tajā būs maģistra grāds, kā arī esmu gatava cīnīties līdz galam,
bet šī, mīļie,
ir realitāte.