"Raugoties šodienas acīm, mans uztraukums vienmēr ir bijis neproporcionāls. Eksāmenus parasti nokārtoju labāk nekā citi, un, lai arī biju nekārtīga un tikai vidēji paklausīga, skolotāji pārsvarā bija labvēlīgi. No kā man bija tik drausmīgi bail? Un kā tas veidojis manas turpmākās joprojām diezgan slimīgās attiecības ar pienākumu un darbu?
Nesen uzzināju – lai dzīvotu pieauguša cilvēka dzīvi, ne no kā nav jāatsakās.
No jebkuras dzīves jebkurā amatā un vecumā var prasīt atrašanos plūsmā, klātbūtni un ķermeņa, emociju un pienākumu saplūšanu vienā harmoniskā procesā.
"Skarbo realitāti" un to, ka dzīvē nekas nenāk bez mokām un smaga darba, jums ir iestāstījis kapitālisms. Šī stāsta mērķis ir panākt, lai jūs strādātu smagāk un patērētu vairāk.
Stefans Pordžess savā polivagālajā teorijā uzsver, ka mācīšanās var notikt vienīgi tādā nervu sistēmas stāvoklī, kad iespējama arī rotaļa, pilna emocionālā spektra pieredze un patīkama kopābūšana ar citiem – tas nav iespējams nedz "cīnies vai bēdz", ne pārāk "sastingsti un slēpies" režīmos. Šī ir zinātne, kas saka – trauksmes un depresijas apstākļos mācīšanās nav anatomiski iespējama. Jautājums – ko es darīju visus skolas un augstskolas gadus? Un apbrīna: ka esmu kaut ko iemācījusies, neraugoties uz visu to."
UTT, lasiet visu šo rakstu, teicams, nejūtos viena
15, 55, 76, G 257, 275