Carpe · Diem

Marta mēnesis nomēģināts. Pirmā sastapšanās ar solistiskajiem izaicinājumiem operā ir bijusi kas vairāk kā vienkārši būt ārpus komforta zonas. Būt vīrietim, kad esi sieviete, dziedāt alta partiju, esot soprānam, izlikties un censties (!) kaut ko spēlēt, visvairāk vēloties būt pašai, savas personības (tātad, spēka) mazināšana, pie tam pazaudējot kaut vai dažas stiprās puses (muzikālā precizitāte un iestāties laikā, hahahahahaha), ja reizē jākustās. Iepriekš aprakstītais, ne kā pierasts, savā klasītē vingrinoties un tad kaut kad izejot ārā atrādīties, zinot, ka tev būs nu kaut nedaudz, ko teikt,
bet gan mazohistiska taustīšanās pieredzējušu kolēģu priekšā.
Ok, mūziklā bija vieglāk, taču arī mūzikas sarežģītības pakāpes nesalīdzināmas.
Un atkal es neredzu nevienu apkārt tikpat jukušu, kurš uz šo parakstās tipa attīstības vārdā

Jaunnedēļ sākas jaunais semestris.
Turpinās mēģinājumi.
Izrādes aprīļa beigās.