Vācija nav koru lielvalsts, tas tā kā saprasts. Žēl, protams, ka neklausījos uz Maestro pieredzes kunkstieniem pirms domāju par kkādām diriģēšanas studijām, taču, arī izvēles vokālo neveiksmju fonā īpaši uz to brīdi arī vairs nebija. Diriģēšana ir pēdējais, ko šeit, īpaši Austrumeiropieša apstākļos, studēt. Nē, ja ir starta kapitāls (nolikt tiesības, iegādāties mašīnu, izdzīvot, kamēr nav darba), var cerēt uz 6 koriem un dzīvot braucienos. Bet to var arī LV. Te, gluži vienkārši jāiet uz orķestra diriģentiem vai arī.. jāturās pie tā sava instrumenta.
To visu mēs tā kā būtu sapratuši līdz kaulam.
Vakar dabūju braukšanas brīvbiļeti līdz septembra beigām. Lai brauc ar policiju atņemt:) , bet mēs fokusēsimies vēl pēdējo reizi dzīvē uz dziedāšanu.
Un vēlreiz, pār visām reizēm pieredzētais, saprastais un vienīgais iespējamais: ar mūziku var dzīvot, ja esi stabilā vietā korī vai orķestrī (tam iespēju DE ir daudz, konkurences vēl vairāk, saprotams), vai nodibinājis-dalībnieks plaši atzītu, pieprasītu savu grupējumu.