18 August 2010 @ 09:35 am
crashed inside  

Kā es varēju būt tik akla, neredzēt, ka mani nevienam nevajag? Es domāju, ka man ir draugi, es uzticos, pieķeros, bet beigas vienmēr ir vienas un tās pašas - es palieku kā muļķe, kas iedomājusies, ka arī varu būt kādam dārga.. Es gribu būt kādam tik mīļa, ka viņam gribas pavadīt ar mani laiku, ka es esmu pirmā, pie kā viņš vērsīsies, ja jutīsies slikti vai vajadzēs palīdzību.. bet tā nekad nenotiek.. pirms manis vienmēr ir kāds cits. Visu mūžu esmu bijusi kā rezerves variants, kā otrā izvēle.. Un tas sasodīti sāp!

Dažreiz gribas domāt, kāpēc ar mani tā notiek? Ko esmu tik ļaunu izdarījusi, ka man jāpārcieš sods, šīs sāpes? Varbūt Dievs mani grib padarīt stiprāku, norūdīt īstajai dzīvei.. es ļoti ceru, ka tas ir tā.