Slikts laiks. Diemžēl.

Bet mēs atradām ko darīt. Lai cik tas neliktos nūģīgi, mēs abas gribējām paņemt no bibliotēkas pa grāmatai un izlasīt. Bet labas grāmatas.

Tomēr man grāmatas dabūšanas process likās interesantāks, nekā būs pati grāmata. Bibliotekāre, protams, bija jauka, bet to, kā viņa sarunājās ar datoru, vienkārši nevarēja neievērot un nesākt smieties. Trakāk bija man, jo es stāvēju pie galda, skatījos uz Agnesi, viņa klusi smējās.. es negribēju būt nepieklājīga, tāpēc turēju smieklus pie sevis.. tā es tur stāvēju, atspiedusies pret galdu un raustoties, bet šķiet, ka viņa to nemanīja. fjuu.

Un šodien atcerējos, ka neesmu rakstījusi neko par papagaiļveceni, kura pat šodien pamanījās būt mūsu sarunās. Tikai tāpēc, ka tajā liktenīgajā vietā, kur mēs satikām viņu, bija zēns, kas mums kko stāstīja, bet viņa mamma domāja, ka viņš to saka viņai. Gadās.