гражданка (не) пофигистка - Nr.371
Marts 15., 2016
12:33

[Link]

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Nr.371
Sirdi plosošs gandrīz romāns...
 Vakar, kārtējo reizi mēroju  ceļu uz dižpilsētu no Pāķlandes. Scenārijs gadiem nemainīgs - bezkaunīgi iespraucos rindai pa vidu (jo atceros savu pieklājību, kad nostājos rindas galā un vienīgā visas 3.5h nokratijos kājās, jo izbeidzās sēdvietas), nopērku biļeti, piezemēju miesu brīvajā vietā un aizveru acis uz 3.5h. 
Vienu solu izlaižot, priekšā nosēdās it kā vīrieša dzimuma pārstāvis (tas tipiskais, Dies' vien zin cik vecs, kad pēdējo reizi mazgājies un kur tādu štāti dabujis). Šoferītis, kā bijušais ex sacīšu braucējs, driftēja tā, ka es ar visu savu miesu biru no beņķa un vienā šādā reizē izbira mans dārgotais telefons, elegani aizslīdot līdz vīreļa kājām.  Viņš cienīgi pacēla un cēli pasniedza man.... es tā arī nesapratu, kas viņam tur galvā nesaslēdzās, bet atlikušo ceļu es tiku vērota, uzmanīta un visādi citādi.... (sirdi plosoša liriska atkāpe: viņš pat mēģināja notvert manu acu skatu, kad es aizmigloti blenzu ārā pa autobus logu). Kaut kādā brīdī nudien gribējās pateikt, ka tas nebija iepazīšanās mēģinājums, esmu neveikla  kopš dzimšanas un visādi citādi....
 Atvadas, protams, bija drausmīgas. Viņš, sataisijis skumju suņa skatienu, izkāpis no autobusa gaidija, kad varbūt es tomēr saņemošos un uzrunāšu, bet es visai nīgra, miegaina un izspūrusi aizvilkos uz dižpilsētas naksnīgo uguņu pusi.

Garastāvoklis:: fu*k you all
Mūzika: kolēģa "romantika"

(ir doma)

Powered by Sviesta Ciba