Pilnīgs ārprāts, kas notiek. Augšā -lejā, šurpu turpu...Nikola tomēr brauc erasmusā uz Angliju nākošgad nevis Grieķiju. Visādi citādi es priecātos, jo viņa ļoti gribēja, bet man galviņa galīgi sajukusi.. Pilnīgi atklāti teikšu, zaļā skaudība. Man aizdoma, ka viņai M arī patīk un tā būs fantastiska izdevība, iespējams.. kur nu vēl labāk, ja ne gandrīz dzīvojot vienā pilsētā.. Eh. Runājot par M, atkal pilnīgi dzen ārprātā. Atliku braucienu uz Londonu uz jūniju, lai varētu strādāt, un darīju viņam to zināmu un apjautājos, vai jūnijs viņam der, jo redz, ka Nikolai atteica aprīlī, jo esot pilna māja ar ciemiņiem jau. Gaidu, gaidu atbildi, nevaru sagaidīt. Vāros pie sevis, vai tad tik grūti atbildēt, vismaz piekājības pēc, tomēr mans parādnieks savā ziņā.. redzu, ka ir bijis fb, bet atbildes nav. Un šitā katru dienu jūdzos nost, sajūta, ka vai nu vņš vnk nepievērš uzmanību vai nespēj atbildēt laikā uz tonnām vēstuļu (drošvien pielūdzēju:D). Un tad pēkšņi, kad jau atmetu visas cerības, saņēmu beidzot atbildi. Tātad jūnijā..

Šodien skolā beidzot noskaidroju, kurai gleznai jātaisa kopija. Un ak nēēēēēēēēēēē..... pasniedzēja ļoti cieši ieteica kopēt fragmentu no restaurētā paneļa...tieši visgrūtāko daļu - Jēzuliņu pie krusta ar visiem krāsas slāņa zudumiem (sejā!).. NU fuck! Kā man viš ir piegriezies jau. Principā tas bija pēdējais piliens - tagad šis projekts ir pavisam vienlīdzīgs ar bakalaura darbu iekš LMA..

P.S. Pateicos liktenim par tk superīgiem darba devējiem. Nudien, man ļoti paveicies. Lai arī darbs nav no tiem jaukākajiem un ir nogurdinoši strādāt 5 vakaru nedēļā pēc skolas, bet atmosfērā ir bezgala jauka. Vienmēr ieeju ar smaidu un zinu, ka esmu gaidīta un mans darbs ir novērtēts. Bieži laikam negadās, kad boss paver durvis un ar smaidu uz lūpām pasaka, ka tu strādā ļoti,ļoti labi un viņi ir priecīgi, ka strādāju tur..