parijs, melancolo jeb décadence totale
« previous entry | next entry »
Nov. 14th, 2012 | 12:14 pm
pēc pārsātīga corporate dinner, kas sastāvēja no astoņiem mazītiņiem ēdieniem, nevajadzīgi trekniem un tikpat nevajadzīgiem kā šīs vakariņas un varbūt arī pati dzīve, mēs pagurām no runām un, paņēmuši pie mirabō tilta vélib' riteņus, rullējām pa rive gauche, līdz pabraucām zem eifeļtorņa. kolēģe anna nekad nebija dzirdējusi nedz par apolinēru, nedz arī par viņa emblemātisko tekstu. man gluži vienalga! eifeļtornis sāka zibsnīt. pulkstenis ir tieši vienpadsmit. vakars tomēr ir izdevies. migla, vizuļojoša sēna, pēdējās pūstošās lapas uz mitra asfalta un dažas elsberga rindas skanēt skan.