čīkstuļa pieraksti

manī iekšā pamodies grauznis.
viņš ir līdzīgs pelei, tikai daudzreiz mazāks. un viņš skrubinās, un skrupsinās, un grauž manā ķermenī - kakla apakšdaļā un kuņģa apvidū, bet es neteiktu, ka viņš ir iemintinājies kuņģī, jo tas, pārmaiņas pēc, strādā itin labi. nē, kaut kur virs vai apkārt tam. un grauž, un grauž, un grauž. vēl kaut kas arī zāģē smadzenēs, tikai vēl neesmu sapratusi, kas tas varētu būt par zvēru. bet tas viss pārmāc smadzenes kā tāds nelāgs mākonis, sajūta, ka galvu ik pa brīdim kāds nezināms spēks izspiež cauri centrifūgai, un kārtējo reizi sajūtos kā vinnijs pūks. akurāt sajūta kā šaurā bezizejā, tikai nekas nav šaurs, apkārt viens sasodīts plašums, kur tik vien skaties, un bezizeja patiesībā nav bezizeja, bet gan drīzāk viens milzīgs satiksmes mezgls ar vismaz 30 iespējām, kur braukt. bet sajūta, tā iekšējā sajūta, nu, angliski būtu in my gut, sajūta ir kā pilnīgi šaurā bezizejā. tikai no šīs draugi izvilkt ārā nevar, jāizkārpās ārā pašai.
gandrīz tāpat, kā tad, kad gaidīju IELTS testa rezultātus. tikai šitais ir riebīgāk. ļoti ilgi sevi esmu pozicionējusi kā mierīgu un savāktu personību, bet patiesībā, pašlaik un tuvāko nedēļu, zinu, viss iekšā vārīsies. nav man pofig, lai arī cik ļoti to gribētos. nu nav. jūtu milzīgu atbildību, bet ne pret citiem, jūtu to pret sevi. un tas laikam ir pats trakākais.
līdz 18.jūlijam vēl 9 dienas.