Tu vienmēr zināji, ka es būšu. Starp šo balto un ēnu norasoto sienu. Varbūt šī robeža nav nemaz tik trausla, lai spoguļa lauskās neredzētu vairs vakardienas trauksmi.
basām kājām, pārlecot no viena ēnas pleķīša uz otru,sakarsušais asfalts pierunāt mēģina debesu lietus gubu nolaisties pasērst pie pusizdzertās tējas krūzes. šūpojot kājeles pār laipas malu, ir forši akmetiņus upes straumē mest.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
