Taisot kārtējo feino blendera brīnumu ar meloni, aveni un banānu, tuč kanēli atskārtu, kāpēc mani teksti ir no sērijas "Atpakaļ uz skolu vai līkie pirkstiņ sindroms". Tāpēc, ka ienākošās idejas, domu formas skrien vai pārvietojās pa manu katliņu gaismas ātrumā un pietiek reiz nobremzēt, lai to izkoriģētu un tas vairs nav tas. Mainās domas, burti, komati veicot sakārtošanas darbus tekstā. Un kas paliek no domu izvirduma? Nekas. Glīts, pagalam hronisks ieraksts.