vakar nāca kaut kas. to nevarētu saukt par apgaismību, tā nebija. atklājums, apjukums drīzāk par to, ka īsti vairs nezinu, vai tas, ko studēju man patīk. oK, tāda doma uzvirmo ik pa pāris mēnešiem, bet tiešām. juceklis. un tad man paliek bail. un tad nav jauki. gan pāries, tā vienmēr sevi mierinu. ticība saviem spēkiem kā vnm ir maza. bet lai saņemtu mazu algu, esot daudz jāmācās. tā viens no humora šova. varbūt.
tiešām, vislabāk sēdētu un darītu neko. kaut gan nē. kustība ir nepieciešama, arī domu, darbu.
kaste, neliela kastīte.
draugus satieku arvien retāk. agrāk nepatika, bet tagad, nunekodarīt. un negribas arī. un nevajag arī. mazāk uztraucos, mazāk domāju, jo svešās domas no prāta ir grūtāk izmest kā savas. riņķo un riņķo līdz sametas slikti. tāpēc ir labāk. man pietiek ar vienu. vienu vislabāko. un viss.
vēl ir Džī, viņu vaētu saukt par pusdraugu. nekad nestāsta visu, ar noslēpumiem. un es arī - ne līdz galam, bet tas varētu būt viens labs attiecību modelis. ja ir - tad labi, ja nav, tad nav.
šodien satiku ex-klasesbiedreni. ~ 2 gadus neredzētu. skolā pat tā kā draudzene bija. un šodien vien pieklājīgi par laiku, studijām, sniega daudzumu un dzīvesvietām parunājām. interesanti, bet vispār nejutos neērti, visi lieli un pieauguši. turklāt svešas domas tik ātri neiet prom. labi, ka tā.