Sēžot atobusā un braucot uz Liepāju sapratu, ka neskatoties uz to, ka man šķita, ka es gribētu braukt uz Jelgavu ballēties, bet man ir jāmācās un tāpēc nevar, patiesībā man nemaz negribas. Tas gan nemaina to, ka man tiešām nav laika un ir jāmācās. Bet jā. Un īsti nemaz nav žēl, ka netieku.
Tāda sajūta, ka es atgriežos pie sevis. Tikai pašreiz īsti nav pārliecība par to, ka tiešām dikti gribētu meklēt jēgu un pamatojumu katrai ballītei un analizēt iekšējās sajūtas nokrāsas, lai izvērtētu, vai man kaut ko gribas vai nē. Bet uz to mazliet velk. Gandrīz vai gribas cerēt, ka pēc sesijas man tiešām gribēsies piedzerties, nevis sākšu filozofēt par alkohola nejēdzību un cilvēku muļķību. Lai cik truli tas arī neizklausītos.