Tamias Striatus -

Aizvakar, acīmredzot, es biju nolēmusi kļūt slima, un kādu brīdi tam apņēmīgi pievērsos. Saslimdināju sevi pietiekami, lai nākamajā dienā paliktu mājās un slīgtu pārdomās par sliktajām sajūtām, līdz kamēr atnāca biedrs un paziņoja, ka esot jāiet uz Kala Mitra koncertu, un es nolēmu ignorēt slimību un iet arī. Dēļ tobrīd stiprajām galvas sāpēm īpaši koncertu neizbaudīju, un, taisnību sakot, vispār neko daudz no šīs mākslas nesapratu, ja nu vienīgi idejiski, ka tika attālota daļa no Mahabharatas, un dažbrīd to pavadīja ārprātīgs troksnis un šķindināšana, kālab mājās pārnācu ar vēl lielākām galvas sāpēm un teju vai ķēros pie pamatīgas sevis žēlošanas.
Par ko arī stāsts.
Man ļoti nāk labumā, ja līdzcilvēki atnāk bezkaunīgi pasmieties par manām problēmām, tad ātri vien arī pašai sāk likties smieklīgas. Toties, saņemot žēlošanu, diezgan viegli var iegāzties pašžēlošanas dūksnājā un ritmiski kaukt līdzi žēlotājiem. Nekāda labuma.
Žēlabas un slinkošana mani sabrucina. Tiklīdz paļaujos slinkumam, sāku iestigt - jo ilgāk vaimanā, jo grūtāk izbeigt. Liekas, arī slimošana nav attaisnojums, jo vairāk sēž un nodarbojas ar slimošanu, jo grūtāk kļūst piecelties no gultas un darīt kaut ko jēdzīgu.
Tad nu šorīt ar savu temperatūru un nelabumu iekrāmēju ķermeni vilcienā un aizvedu uz darbu. Saprotams, nepagāja ne puse dienas, kad jau biju attapusies un diezgan veselīga. Darbs izārstē. Tā ar mani vajag apieties - tiklīdz uznāk ņerkstulis, pa pirkstiem un sūtīt strādāt.