A mind-made-body -

yoga tātad bija pirmais, kas uzšķērda slāņus, kas mani šķīra pašu no sevis, un parādīja, ka ķermenis ir teritorija. dzīva zeme. kā jau visi jaunie jogas fani, es pārgāju uz arvien biežākām un intensīvākām nodarbībām, aštangas, vinyasas, karstās jogas, līdz nokļuvu līdz akrojogai, kur intensīvi trenējos divus gadu, atcerējos savu bērnības aizraušanos ar akrobātiku un iegāju azartā, jo akrojoga patiesībā ir "vīrišķīga" disciplīna (līdzīgi kā pole dance, lai cik seksīgi tas neizskatītos...), uz izmērāmiem sasniegumiem vērsta, ar dažiem elementiem no "garīgās" pasaules, es pat teiktu, ka visi asholi un dickheadi, kas negrib iet "īsto" jogas ceļu, paliek akrojogā (te runāju par Eiropas/pasaules scēnu, ar kuru no savas viduseiropas metropoles iepazinos diezgan labi, jo šis burbulis nav liels, bet varētu būt, ka tas, kas akroyogā notiek LV, ar to nav īsti saistīts) , jo tur var dabūt visu narcisstic supply un droši var bārstīties ar nesegtām garīgām klišejām, kamēr realitāte ir tāda pati kā vieglatlētikā. mans ķermenis tobrīd vēl bija pilnīgi vesels, stiprs, neielauzts (tagad tā vairs nav. ja sāk intensīvi trenēties noteiktā disciplīnā, neizbēgama ir krīze, trauma, sastingšana, pēc kuras ir jāpārraksta savas attiecības ar jauno ķermeni, jāatrod ceļš, kas vairs neiet caur (šķietamo) fiziskā spēka un potenciāla neizsmeļamību). Man gan nebija īstas traumas, bet bija ļoti nopietna emocionālā trauma, pēc kuras es aizbraucu uz Francijas kalniem un kaut kādu pirmā līmeņa akrojogas instruktora līmeņa treniņu, un tur man notrigerējās pilnīgi visas lietas kam bija tiešs sakars ar manu salauzto sirdi, like, wait. es patiesībā gribu gulēt un laizīt brūces un grimt maiguma un dziedināšanas mākonī, tā vietā es sevi dzenu izaicinošās teritorijās, kur ir jāceļ 85kilogramīgi vīrieši ar maniem nestabilajiem (iedzimti) krustiem, bet viņi, savukārt, ja ir tāda iespēja, izvēlas būt par bāzi daudz vieglākām meitenēm, jo ar viņām daudz vieglāk izpildīt daudz ekstrēmākus trikus ( tobrīd es svēru kādus 62 kilogramus, kas priekš manis nozīmē būt tievai), turklāt man ir jāņem šo cilvēku enerģija un emocionālās problēmas, kas ir neizbēgami tik intensīvā fiziskā kontaktā; man tas viss setaps notrigerējās kā nežēlīgs (tagad gan saprotu, ka emocionāli/enerģētiski veseliem cilvēkiem tas viss ir OK un forši, forša spēle), un es vienkārši to nometu vienā dienā. ar parasto jogu gan vēl turpināju nodarboties kādus 3 gadus, bet atradu iyengar, kas man ļoti patika ar savu uzmanīgumu pret detaļām un dziļo klausīšanos ķermenī, un tur arī paliku.

turpinājums sekos.