Smiltis aiz nagiem, četras stundas, lāpstas un zeme, vai tas ir pavards? Nē, tikai akmeņi, šļūdoņu sanesti, un tā nav lauska, no ķemmes un bedrītēm ne miņas, "Roc savu metru un nelien manā!" es esmu pārgurusi, ar laivu pār ezeru un puskilometru pa grantētu ceļu "Met to zīli pļavā, izaugs ozols!", meža zemenes, avenes un mellenes, knapi velk kājas, ievelies teltī, peldkostīms, dvielis, šampūns, ezera prieki, un saule sasilda ļoti ātri atkal, karsta zupa, it kā neko garšīgāku nebūtu ēdusi, pēcpusdienas noguruma miegs - aizmigšana - pamošanās un ilgi vairs nav līdz vakaram, kur ugunskurs un dziesmas, stāsta man, ka "Šonakt mēness esot vistuvāk zemei pienācis pa visu vasaru, redzi, ēnu pat met!", redzu gan, tiešām met, zvaigznes tādēļ nav, bet jāņtārpiņi gan, un tik silts, nemaz gulēt negribas, "Atnāksi vēlāk uz manu telti?" Pietrūks man šovasar elementārās dzīves.