d

Gribu pamēģināt apskatīties iekšējo sajūtu gūzmu, pa maziem fragmentiņiem tās glīti izlikt uz galda, pa vienam katru aplūkot, pārbaudīt to autentiskumu, to struktūru, to izturīgumu.
Es nevaru izjaukt šo ciešo sakopojumu.
Mēģinu atkal un atkal. Nevaru nosaukt fragmentiņus, nevaru pat to satvert tvērienā. Tie izkūst, kad pieskaros ar siltumu un degsmi.
Nu, ko lai tagad iesāk?
Šķiet, ka vēsums un apātija laistu tuvāk klāt.

Varbūt ik pa laikam vajag nokļūt līdz tam bēdu punktam, tai robežai, kad vairs nav vēlmes pat kustēties un gultā grozīties
Tik daudz lai atkal satiktos ar pasauli un iemīlētu to divtik
Šķiet negodīgi savā ziņā gan