Tagad ir 22:10, ir tumšs, esmu izdzērusi jau trešo tējas krūzi un domāju pavisam drīz iet pakaļ ceturtajai. Pavisam nopietni – šī nakts man būs gara. Vienalga, vai pavadīšu to, dzerot tēju un turpinot lasīt, vai arī, sēžot uz verandas un sapņojot, veroties zvaigznēs. Varbūt pie jūras. Varbūt, kad atnāks puikas, mēs spēlēsim „Dinamo” – kaut kāda kāršu spēle, kuru šamie ir piedraudējuši man noteikti iemācīt. Katrā ziņā šī nakts man būs gara.
Es te atkal jau aizdomājos par dzīvi. Savu, citu cilvēku dzīvi. Sēžu un domāju, ka es taču neko neesmu izdarījusi tādu, lai apgalvotu, ka „jā!, esmu dzīvojusi!” Vai tas nav skumji? Nē, nu ir, protams, visādi lieliski sīkumi, kas liek sajusties dzīvai. Bet dzīvot un justies dzīvai ir divas dažādas lietas, ne tā? Hm. Ak, Selindžers. Viņš tiešām ir lielisks. Raksta tik lieliski, ka grūti atrauties no lasāmā, taču nākas, jo prāts pārlādēts ar emocijām un domām. Daudzām domām. Iedvesmojoši.
Vispār jau „Uz kraujas rudzu laukā” varonis, Holdens, ir varens kretīns. Man viņš it kā nepatīk. Viņš ir prasts, kas ir pat savā veidā pievilcīgi un šarmanti, taču viņš rada tādu iespaidu, it kā būtu īgns kretīns, kam nekas un neviens nepatīk. Tādi kā viņš parasti izaug par veciem večukiem, kas sēž vieni parkā, baro pīles un aprunā visus garāmgājējus. Nu, ja ne visus, tad vismaz lielāko daļu. Taču Selindžers ir satriecošs, ja spēj tādu kretīnu padarīt par vareni interesantu tēlu. Ja spēj tik lieliski apstāstīt kāda tāda Holdena dzīvi, uzrunājot. Liekot aizdomāties. Izjust. Patīkami, tiešām. Žēl tikai, ka pavisam drīz šī grāmata būs izlasīta – es tikai pavisam nedaudz palasīju mašīnā, tomēr nu jau puse grāmatas kā izlasīta. Tas gan žēl, tiešām. Priecē mana Dzimšanas dienas dāvana, ko uzdāvināja šīs pašas grāmatas aizdevējs – Selindžeru. Tikai citu grāmatu. Tagad man gribēsies Selindžera vēl un vēl. Vareni viltīgs gājiens, jā...
Tā nu es te sēžu, ir tikpat tumšs, cik bija šī ieraksta pašā sākumā, es alkstu vēl tējas krūzes, ir nedaudz skumji, ir tukšums man apkārt. Un tomēr es saprotu, ka nav nemaz tik slikti (ja atskaita manu pārlieku lieko emocionālismu un spēju no jebkā izsecināt tikai ļaunāko). Man gribas uz mājām. Man negribas uz mājām. Man gribas uz centra mājām, man gribas izbaudīt savu tukšumu. Nesanāk tā īsti. Pieķeršanās ir patiesi tizla padarīšana. Man nepatīk pieķerties. Es gribu Innocentiju, tad būtu tik sasodīti vienkārši un nekā. Lai būtu mazāk smaržu un garšu, bet tad vismaz nebūtu tik daudz sūdu, kas apkārt. Tad mēslojums būtu vienkāršs mēslojums, nevis sūdiem apkrauta pasaule. Eh, to ir sarežģīti izstāstīt.
Tikko tētim stāstīju Pokera būtību – kā un kāpēc spēlē, kas ir blefs, kā notiek likmju likšana. Viņš sāka ar jautājumu, vai protu spēlēt. Ha. (Pa TV superīgie nakts pokera turnīru raidījumi tagad.) Sagribējās atkal kādu veco, labo pokera vakaru. Tie bija jauki. Vienmēr. Un man patika, ka puikas deva man fišciņas savas, ar ko paspēlēties – reāli čaļi deva man savu naudu, kuru es te paspēlēju, te atkal izmantoju lietderīgi, iegūstot vairāk. Un ļāva man šad tad pašai bez naudas spēlēt, lai gan pārsvarā es spēlēju ar savu naudiņu (daudz ne, jo allaž esmu jutusi to naudas robežu, turklāt man nekad arī daudz nav bijis, vēl pie tam patērēt visu, kas ir, kādai nieka veiksmes spēlei – tik muļķīgi neizrīkotos). Jā, vajadzētu uzrīkot. Kāds vēlas, mm?
Beigšu laikam uz vienkāršas, varbūt pat „nepabeigtas” nots. Tas pokers ir pārāk interesants, lai laistu to garām, filozofējot par maniem kārtējiem tizlumiem, kuriem „es piešķirot pārāk lielu nozīmi”. Nekas. Es visam piešķiru lielu nozīmi un tajā pašā laikā apgalvoju, ka viss esot tik bezvērtīgs. Liekule, heh. Bet nu, tā es jūtos. Visa dzīve sastāv no sīkumiem, katrs sīkums ir bezgala nozīmīgs, bet pati dzīve bezvērtīga. Nezinu, neizprotami, muļķīgi, bet galvenais, ka sajūtas reālas. Labi, dārgie, došos es pie televizora un papriecāšos par to seksīgo azartu, kas valda pie pokera galda. Patīkamu, patīkami zvaigžņainu un sapņainu nakti, dārgie.
Ou revouir.
Es te atkal jau aizdomājos par dzīvi. Savu, citu cilvēku dzīvi. Sēžu un domāju, ka es taču neko neesmu izdarījusi tādu, lai apgalvotu, ka „jā!, esmu dzīvojusi!” Vai tas nav skumji? Nē, nu ir, protams, visādi lieliski sīkumi, kas liek sajusties dzīvai. Bet dzīvot un justies dzīvai ir divas dažādas lietas, ne tā? Hm. Ak, Selindžers. Viņš tiešām ir lielisks. Raksta tik lieliski, ka grūti atrauties no lasāmā, taču nākas, jo prāts pārlādēts ar emocijām un domām. Daudzām domām. Iedvesmojoši.
Vispār jau „Uz kraujas rudzu laukā” varonis, Holdens, ir varens kretīns. Man viņš it kā nepatīk. Viņš ir prasts, kas ir pat savā veidā pievilcīgi un šarmanti, taču viņš rada tādu iespaidu, it kā būtu īgns kretīns, kam nekas un neviens nepatīk. Tādi kā viņš parasti izaug par veciem večukiem, kas sēž vieni parkā, baro pīles un aprunā visus garāmgājējus. Nu, ja ne visus, tad vismaz lielāko daļu. Taču Selindžers ir satriecošs, ja spēj tādu kretīnu padarīt par vareni interesantu tēlu. Ja spēj tik lieliski apstāstīt kāda tāda Holdena dzīvi, uzrunājot. Liekot aizdomāties. Izjust. Patīkami, tiešām. Žēl tikai, ka pavisam drīz šī grāmata būs izlasīta – es tikai pavisam nedaudz palasīju mašīnā, tomēr nu jau puse grāmatas kā izlasīta. Tas gan žēl, tiešām. Priecē mana Dzimšanas dienas dāvana, ko uzdāvināja šīs pašas grāmatas aizdevējs – Selindžeru. Tikai citu grāmatu. Tagad man gribēsies Selindžera vēl un vēl. Vareni viltīgs gājiens, jā...
Tā nu es te sēžu, ir tikpat tumšs, cik bija šī ieraksta pašā sākumā, es alkstu vēl tējas krūzes, ir nedaudz skumji, ir tukšums man apkārt. Un tomēr es saprotu, ka nav nemaz tik slikti (ja atskaita manu pārlieku lieko emocionālismu un spēju no jebkā izsecināt tikai ļaunāko). Man gribas uz mājām. Man negribas uz mājām. Man gribas uz centra mājām, man gribas izbaudīt savu tukšumu. Nesanāk tā īsti. Pieķeršanās ir patiesi tizla padarīšana. Man nepatīk pieķerties. Es gribu Innocentiju, tad būtu tik sasodīti vienkārši un nekā. Lai būtu mazāk smaržu un garšu, bet tad vismaz nebūtu tik daudz sūdu, kas apkārt. Tad mēslojums būtu vienkāršs mēslojums, nevis sūdiem apkrauta pasaule. Eh, to ir sarežģīti izstāstīt.
Tikko tētim stāstīju Pokera būtību – kā un kāpēc spēlē, kas ir blefs, kā notiek likmju likšana. Viņš sāka ar jautājumu, vai protu spēlēt. Ha. (Pa TV superīgie nakts pokera turnīru raidījumi tagad.) Sagribējās atkal kādu veco, labo pokera vakaru. Tie bija jauki. Vienmēr. Un man patika, ka puikas deva man fišciņas savas, ar ko paspēlēties – reāli čaļi deva man savu naudu, kuru es te paspēlēju, te atkal izmantoju lietderīgi, iegūstot vairāk. Un ļāva man šad tad pašai bez naudas spēlēt, lai gan pārsvarā es spēlēju ar savu naudiņu (daudz ne, jo allaž esmu jutusi to naudas robežu, turklāt man nekad arī daudz nav bijis, vēl pie tam patērēt visu, kas ir, kādai nieka veiksmes spēlei – tik muļķīgi neizrīkotos). Jā, vajadzētu uzrīkot. Kāds vēlas, mm?
Beigšu laikam uz vienkāršas, varbūt pat „nepabeigtas” nots. Tas pokers ir pārāk interesants, lai laistu to garām, filozofējot par maniem kārtējiem tizlumiem, kuriem „es piešķirot pārāk lielu nozīmi”. Nekas. Es visam piešķiru lielu nozīmi un tajā pašā laikā apgalvoju, ka viss esot tik bezvērtīgs. Liekule, heh. Bet nu, tā es jūtos. Visa dzīve sastāv no sīkumiem, katrs sīkums ir bezgala nozīmīgs, bet pati dzīve bezvērtīga. Nezinu, neizprotami, muļķīgi, bet galvenais, ka sajūtas reālas. Labi, dārgie, došos es pie televizora un papriecāšos par to seksīgo azartu, kas valda pie pokera galda. Patīkamu, patīkami zvaigžņainu un sapņainu nakti, dārgie.
Ou revouir.
Tavs koments