Tik daudz kafijas, ka es varētu tajā noslīkt. Kafijas - sajūtas - galina lēnām.
Medus pie kafijas piešķir dzīvei tādu kā vārgbālu atblāzmu, stāstot, ka ir arī gaišums kafijas melnajos biezokņos, ka ir arī zelts un saldums kafijas tumšajā rūgtumā. Kafija ar medu vairs nav kafija, tas ir cits dzēriens ar citu rituālu un citām sajūtām. Kafija ar medu ir ļoti... Eldzīgi.

***

Ciešot neveiksmes kādā jomā vienu pēc otras, sāku atrofēties. Vai arī pretēji - atdzimt, gluži kā vecajās dienās, kad es jutu, kad sāpēja tik smeldzoši, ka jābauda. Laikam jau pretēji, jo atdzima arī mana rakstīt-spēja.

***

Un tad jau atkal - kā vispār tā var notikt? Kā vienā cilvēkā var būt tik daudz naivum-viegluma, smieklīguma, ironijas un perversiju, kamēr īstie dziļumi prasa harmoniju, mieru un mūžīgu, nereāli naivu dvēseliskumu un mīlestību? Kāpēc tik dažādām un dažuviet pretējām lietām ir jādzīvo vienā cilvēkā? Tas kaut kā negodīgi sanāk, jo perversā un jautrā es, kas patīk daudziem, ir diezgan pretēja dziļi dvēseliski romantiski naivajai man, kas meklē sev savu vienīgo. Pšsshhhshshhhshsh

***

Ironiski muļķīgi.