"Aizveru acis un jau sāku smaidīt. Viņš atvainojas par to, ka viņam uz laiku mani jāpamet šajā sociālajā vidē. Ne jau tāpēc es smaidu. Es vienkārši iedomājos, ka viņš, aizbildinoties ar it kā pazušanu uz kādu laiku, patiesībā ir ceļā pie manis. Ar ziediem, šokolādi un vārdiem "Neskumsti, nesēdi te viena badā un asarās. Ejam!". Iedomas. Viegluma pūku lidojumā. Es nepalieku vecāka. Es esmu tikpat jauna un naiva, kāda vienmēr esmu bijusi. Un tikpat stulba."