12 January 2012 @ 01:36 pm
Lully  
Jau otro dienu viņa pieceļas nesamērojami vēlāk nekā ierasts; nekā ir atļauts.
Pamodusies ar neaprakstāmu labsajūtu prātā un citās vietās, viņa nolemj turpināt veiksmīgi iesākušos dienu ar citām baudāmām nodarbēm. Kā lēdiju viņu, protams, uztrauc savu tiešo pienākumu klaja ignorēšana, ik reizi par tiem iedomādamies, taču Žans Baptists ātri un bez jelkādas piepūles atbrīvo viņu no domām par ikdienas pienākumiem. Dzīve ir jābauda, tā viņa mūzika vēsta. Tā vēsta baudā drebošās dziedoņu balsis, tā vēsta klusinātie melnbalto taustiņu toņi. Tā vēsta šodienas smaržas.
Piecēlusies sēdus, viņa apjauš lielās, mīkstās gultas plašumus, ko tā viņai sniedz. It kā gulta nebūtu priekšmets, bet gan dzīva būtne, kas spēj sajust viņas emocijas un radīt viņā labsajūtu. Vai vienmēr viņas gulta ir bijusi tik liela, vai tā tikai šajā baudpilnajā mirklī šķiet?
Viņas krēmkrāsas naktskleita patīkami atkailināja maigos, sārtos plecus, kam tā vien gribētos pieskarties. Pat viņai pašai - tik ļoti maigi un vilinoši viņas pleci bija. Šādi sēžot gultā un lūkodamies uz savu kreiso plecu, likās, viņa ir sevī iemīlējusies. Un būtu jau arī, ja viņa nesapņotu tomēr šādu skaistumu un labestību, ko patiesi mīlēt, atrast kādā apbrīnojamā jauneklī. Jo viņa ticēja, ka reiz arī viņas dzīvē ienāks vienīgā, patiesā, ideālā mīlestība. Tā kā pasakās. Jo viņa taču pati bija gluži kā no pasakas izkāpusi, tomēr patiesa, - kādēļ lai šāda vēlme liktos tik nesasniedzama?

[Pauze. Turpinājums sekos, es ceru.]
 
 
Man skan:: Jean Baptiste Lully