UN ATKAL JĀDOMĀ PAR MŪSU GARĪGO NOTURĪBU…
Notikumi pagājušā gada novembra beigās, kas saistās ar pēkšņo un traģisko lielveikala „Maxima” sabrukšanu Zolitūdē, kārtējo reizi liek aizdomāties par to, ko es jau iepriekš vairākkārt savās publikācijās esmu pieminējis – kā ir ar mūsu tautas garīgo noturību? Vai mēs spējam stoiskā mierā pārdzīvot problēmas un nepatikšanas, kas nāk ne vien pār mums, bet arī visu tautu kopumā? Diemžēl atkal jāsecina – nē, nespējam! 54 cilvēku bojāeja uz visu Latviju, ņemot vērā mūsu relatīvo nelielo iedzīvotāju skaitu nav, protams, ļoti niecīgs skaitlis, tomēr tas nav arī īpaši liels. Katrā ziņā šis zaudējums nav ne tuvu salīdzināms ar zaudējumiem, ko mums nesa 2.pasaules karš, kad, it īpaši atgriežoties PSRS (Sarkanajai) armijai, kuras komandieri militāru mērķu vārdā nekad nepārdzīvoja par civiliedzīvotāju likteni, teju katru dienu gāja bojā apmēram tāds pats cilvēku skaits – gan frontē, gan ārpus tās. Tāpat tas nav salīdzināms arī ar komunistiskā režīma organizēto deportāciju postu, no kurām cieta ne jau desmiti, bet gan desmiti tūkstoši. Un to visu mēs pārdzīvojām, izturējām bez visādiem psihologiem un „krīzes centriem”, kuru pakalpojumi tagad bezmaz ar varu tiek uzspiesti ne tikai traģiskajā negadījumā tieši cietušajiem un viņu tuviniekiem, bet arī pat tādiem cilvēkiem, kas nejauši tur gadījās tuvumā un „redzēja un dzirdēja ne visai patīkamas lietas”. Protams, šie ļautiņi tādā veidā pelna sev maizi, vēloties attaisnot savu eksistenci nereti uz valsts rēķina, tāpēc nav brīnums, ka ne lūgti, ne aicināti viņi traucas uz traģēdiju vietām, līdzīgi kā savulaik žīdu augļotāji pa galvu pa kaklu dzinās uz ūtrupju vietām, cerot uz citu nelaimes rēķina par lētu naudu iegādāties mantas, ko pēc tam varēs krietni dārgāk pārdot – to mums stāsta mūsu literatūras klasiķu daudzie daiļdarbi, kuros šī tēma ir pieminēta. Par viņiem tātad nebūtu jābrīnās, viņu rīcība ir loģiska un saprotama. Nepatīkamu izbrīnu gan izraisa ļaužu reakcija, šādus „palīgus” nepasūtot vienu māju tālāk, bet gan vēl čīkstot un pīkstot par to, ka dažam labam traģēdijā iesaistītajam netiek par baltu velti dota iespēja pavadīt pāris nedēļas luksus numurā trakonamā (skat., piemēram, šo ziņu http://www.lsm.lv/lv/raksts/cilvekstasti/zinas/atsaka-rehabilitaciju-zolitude-bojagajushas-tuviniecei-pusmasa-n.a74266/).
Lūk, tādus faktus uzzinot, gribas izmisumā nopūsties un teikt – līdz kam gan nonākusi mūsu tauta, vai tiešām mēs jau esam kļuvuši tik garīgi tizli, ka katru niecīgāko problēmu gadījumā mums nepieciešams kaut kā „reabilitators-mierinātājs”? Kur palikuši mūsu milži-stiprinieki Kurbadi un Lāčplēši, kas bijuši stipri ne vien miesā, bet arī garā, un spoži sevi parādīja visa 20.gadsimta garumā, kas mums nesa gan divus pasaules karus, gan Latvijas valsts dibināšanu, tās iznīcību, genocīdu pret mūsu tautu, bet vienlaikus arī nesalaužamu gara spītu, kas tā nogalē noveda vismaz pie formālas Latvijas valsts neatkarības atgūšanas, kuru gan jau šā jaunā gadsimta sākumā drīz vien atkal pazaudējām… Par ko mēs, latvieši, tagad esam pārvērtušies? Tiem, kas teiks, ka tagad jau visur cilvēki kļuvuši citādi, ka tagad pasaulē esot citi apstākļi, un ļaudis drīkstot atļauties būt arī garīgi un fiziski vāji, atgādināšu, ka relatīvs miers joprojām valda tikai daļā pasaules, daudzās Āfrikas un Āzijas valstīs joprojām notiek revolūcijas, dažāda veida kari, ļaudis tiek nogalināti, spiesti mainīt savu dzīves vietu, bēgt uz ārvalstīm..utt. Un tad nu jājautā – kas šos pamatā nēģerus un aziātus garīgi aprūpē un reabilitē? Praktiski neviens, protams, viņi paši ar to tiek galā. Un šeit nu mums, Baltajai rasei, ir no viņiem ko pamācīties, jo mēs pēdējā laikā esam kļuvuši par viņiem daudz vārgāki kā miesā, tā arī garā – ar skumjām šis fakts mums ir jāatzīst.
Nedrīkstam aizmirst arī, ka patlaban Latviešu tautai eksistence savā Tēvzemē nebūt nav nodrošināta un garantēta. No 2014.gada 1.janvāra arī pēdējo neatkarības bastionu – nacionālo valūtu latu – esam zaudējuši. Kas mūs sagaida nākotnē? Nekas priecīgs, protams! Kā un vai vispār mēs atgūsim savu neatkarību un noteikšanu Dzimtenē? Dievs vien to zina… Neapstrīdams gan ir viens – mums jābūt gataviem smagiem pārbaudījumiem - gan fiziskiem, gan garīgiem. ES valdošā cionistu-masonu-pederastu kliķe steidz triecientempā pārvērst šo savienību par Krievijai un ASV identisku unitāru valstisku veidojumu. Tas izsauc likumsakarīgus protestus no šajā impērijā dzīvojošo Patriotu puses, kas gatavi ķerties pie arvien ekstrēmākiem un radikālākiem līdzekļiem savas tautas nacionālo interešu aizstāvībai. Nav izslēgts, ka Eiropā izceļas plašas mēroga militārās sadursmes starp vienotas Eiropas un neatkarīgu nacionālu valstu piekritējiem. ES ir nepārprotami nolemta sabrukšanai, bet vai tā beigs eksistēt ar tik relatīvi mazu upuru skaitu kā savulaik PSRS? Gribētos, protams, cerēt, ka tā būs, bet nekādas stingras pārliecības man par to, dabiski, nav. ES varturiem ir ko zaudēt, bet cīņas viņi nepadosies. Es nekādā ziņā negribu, lai lītu jebkādas tautas vai rases cilvēku asinis, bet mana gribēšana diemžēl nespēj ietekmēt vēstures notikumu reālo ritumu. Un, kā ir teicis kāds filozofs, „karavīrs var negribēt nogalināt, jo viņš jau nav slepkava-maniaks, bet viņam jāspēj to izdarīt, ja situācijā valstī to prasa”. Un, lūk, ja mafiozās cionistu-masonu-pederastu ložas situāciju novedīs līdz tam, ka tautas problēmu atrisinājumu redzēs tikai bruņotā cīņā, tad naivi būtu cerēt, ka Latvija un Baltija kopumā netiks šai karadarbībā ierauta. Un tad baidos, ka kritušo (bojāgājušo) skaits nebūs mērāms vairs desmitos, bet simtos un tūkstošos. Lai nu Dievs dod, ka mani drūmie pravietojumi nepiepildās! Taču jābūt gataviem arī tam sliktākajam scenārijam… Un lai šādā situācijā mēs kā tauta izdzīvotu, mums jābūt stipriem kā fiziski, tā arī garīgi! Kā māca Dabas likums, tad iznīkst gan vājas sugas un šķirnes, gan arī rases un tautas! Kāds liktenis būs lemts mūsu tautai, tas lielā mērā un pirmām kārtām no mums pašiem ir atkarīgs! Tāpēc jau tagad mums jāsāk gatavoties gaidāmajiem pārbaudījumiem nākotnē un mīkstčaulība ir jāmet pie malas! Tas, protams, nenozīmē, ka mums jāpriecājas par nelaimēm un likstām, kas mūsu zemi un tautu piemeklē, taču jāprot stāvēt tām pāri, nepārtraukti nečīkstot un neraudot, bet atceroties parupjo tautas sakāmvārdu: „Neskumsti, vecīt, kad nāks tie lielie s..di, šie sīkumi ātri vien aizmirsīsies!”. Mūsu valsts un tautas ienaidniekiem ļoti izdevīgi padarīt mūs par gļēviem tizleņiem, kas čīkst jau niecīgu nelaimju priekšā, jo tad viņi var būt droši, ka patiešām lielu katastrofu mūsu tauta nespēs pārdzīvot! Vai mums vajag viņus tā iepriecināt? Padomāsim par to jau tagad!
PAR STIPRU UN VARENU LATVIJU UN LATVIEŠU TAUTU CĪŅAI UN UZVARAI SVEIKS !!!
12.01.2014. Aivars Gedroics |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
