Fantāzijas sajūtas piedzīvojumi sekss + filozofija - atkarību preparēšana

Atkarība attiecībās ir izplatīta parādība, un daudzi cilvēki ar to dzīvo visu mūžu, sauc to citos vārdos, un iesaista tajā savus bērnus utt. Mans ģimenes modelis, kurā esmu augusi, ir iemācījis man tādu vienkāršu, bet ļoti neveselīgu shēmu - mīli tos, kuri nekad nebūs ar tevi, un pieķeries tiem, kuri tev dara pāri.
Nesen runāju ar savu "saimnieku" un viņš man jautāja: cik ilgi mēs tā tiksimies? Un es atbildēju, ka tas būs tik ilgi kamēr man būs vajadzība just sāpes ik reiz kā viņš dodas projām, un izbaudīt to apziņu, ka viņam ir ģimene un mums nekā vairāk vienkārši nevar būt. Kamēr es gūstu mazohistisku baudu ne tikai no fiziskām, bet arī psiholoģiskām ciešanām tikmēr viss funkcionē. Kādreiz man likās, ka dzīve vienkārši ir netaisna, un visi mani izmanto, taču tagad es lieliski redzu to savu pieeju attiecībām, to shēmu kura ved uz nekurieni, bet ir tik salda un tik pilna ar skumjām, ka vnk ir radīta tieši man. Tagad, kad es to apzinos un precīzi varu saskatīt un izprast savas sajūtas man ir kļuvis vieglāk.
Arī pēdējās 4 gadus ilgušās attiecības piepildīja manu atkarību ļoti veiksmīgi. Tikai ik pa laikam kaut kādas pazīmes manī liecināja par to, ka es tomēr vēlos lai tie, kuri neko nesola, tomēr to dara! Mazs cerību stariņš. Tomēr manas ekspektācijas, par kopīgu nākotni, un kopīgiem solījumiem šīs attiecības nesolīja piepildīt. Kāpēc atraušanās un izšķiršanās bija tik mokoša un iznīcinoša? Tāpēc, ka tās bija kārtējās ilgstošās atkarīgās attiecības pēc manas iniciatīvas. Regulāra, klātesoša sāpju deva katru dienu. Jess! Kad izšķīros man vajadzēja tās sāpes kaut kur steidzami dabūt vietā, un es ar lielu entuziasmu pievērsos bdsm tēmai. Tas palīdzēja, un arī tagad palīdz.
Bet šajā visā tomēr ir cerība, jo citādāk es nebūtu izšķīrusies. Manī iekšā ir kaut kāda robeža, aiz kuras vienkārši man ir par daudz. Tas ir drošības mehānisms, kurš man tagad dod cerību, ka es varu mēģināt veidot attiecības arī bez tik lielas sāpju devas, ka īstenībā es tās sāpes nevēlos. Es apzinos, ka ir veselīgi negribēt lai tev dara pāri, nealkt pēc ikdienas sāpju devas un nedot tai pretī bezgalīgu mīlestību. Tā tas līdz šim ir darbojies, manu pieķeršanos un mīlestību pelna tie, kuri neko nesola, aiziet, novēršas, un uzrodas ik pa laikam, un tad es esmu pilnīgā eiforijā no tā.
Tagad man ir jauns uzdevums - izdomāt kādas varētu būt attiecības ārpus šīs manas atkarības! Jo es zinu un ticu, ka esmu spējīga arī uz veselīgām attiecībā, tikai man sevī jāatklāj to būtība.
Es apzinos, ka no saldi skumjā mazohisma atteikties nevēlos, jo tas man ir mīļš, ar to es dzīvoju un tas man dod baudu un visādas foršas sajūtas.
Es ticu, ka apzinoties atkarību to var nodalīt un kultivēt mazākos apmēros neļaujot tai būt vienīgajam virzītājspēkam.