elektra

šķiet, ka jāsāk rakstīt mazāk par sajūtām. tomēr šī nav privāta dienasgrāmata, un tiem, kuri uzmaldās šiem rakstiem, varētu būt nogurdinoši lasīt, cik slikti viņai visu laiku iet. uztveriet to par sadzīvisku pakalpojumu. bet jā, šodien olas atkal nav stiprākas
pamodos, iegāju dušā, aizbraucu pa darīšanām. pēkšņi tur bija vārds dažādās krāsās. vēl ne pārāk sen nebija, zinu, jo vienmēr esmu brīnumu izlūkos. šodien gan tam nebija spēka, braucu transportā, lūkojos pa logu, tad netīšām ieraudzīju dzeltenos burtos. varbūt kādu dienu ieraudzīšu arī atverot ārdurvis. bet, vai arī tā nav sava veida čakarēšana? rēgoties apkārt, bet nerīkoties 1:1?
aizvakar bijām pie jūras, pa ilgiem laikiem devu sev aptuveni divas minūtes brīvas skriešanas, atļaujoties elst un būt absolūti neglītai. neviens tik tālu nebūtu varējis diži ievērot manas nepilnības vai dzirdēt kā elpoju. jūrai, savukārt, nav jāattaisnojas. skrēju, smējos un dziļi elpoju. smiltīs par piemiņu palika izplūdušas, smagas pēdas. galva bija karsta, lūdzu vējam, lai tas izvēdina lieko galvā esošo. tas lika aizdomāties par to, ka sen datoram nav izsūkti no caurumiem putekļi
atceros kā pāris gadus atpakaļ strādāju vasaras darbu muzejā, ko katru rītu mazgāju ar dīķī sasmelto ūdeni. žūšanas aromāts tikai pastiprināja telpu esenci, kā arī fakts, ka suvenīros pārdevu dzīvnieka dziedzeru brīnumlīdzekli. tas bija gads, kurā bija anomāliski daudz zilu taureņu. muzeja otrā stāva logos gandrīz katru dienu bija iemaldījušies citi taureņi, parasti raibi, kuri sitās pret logu, nevarot tikt ārā. tā nu es katru dienu priecājos nest viņus atpakaļ ārā. viens no viņiem ilgi nevēlējās mani pamest, satraucos, ka satraumēju spārnu, bet tad aizlidoja. varbūt vienkārši pateicās. tajā laikā gan rakstīju privāto dienasgrāmatu, ko katru darba dienu ņēmu līdzi. tad sākās periods, kad slaukot grīdas no nekurienes sāka uzrasties stikla bumbiņas. viņas radās un radās, es vācu mājās. agrā bērnībā devos uz sarkano krustu, lai beidzot satiktu ārstu, kas atklāja manu diagnozi. viņš deva man kasti ar mantiņām, es izlasīju visas stikla bumbiņas. vēl muzeja pienākumos ravēju, lasīju dažādus augus telpu kompozīcijām. atlēju ģipša maskas, lai biedētu takas staigātājus. vienreiz ieradās arī mana friziere, un atstāja telpām lielu ziedojumu. vienu dienu sākās ārprātīgs negaiss, paliku tur ieslodzīta, vēroju zibeni, lidojošos zarus un lietusgāzes. bija patīkams aukstums un iespēja piedziedāt pilnas telpas, sienas atskaņoja dziedāto man atpakaļ. tur es jutos laimīga
vēl laimīga es jutos autobusa braucienā Austrijā. klausījos zemāk minēto dziesmu, šoferis adrenalīnīgā transporta vadīšanas manierē lika mazliet ielidoties, kalni palīdzēja. mirklī tiešām tapa skaidrs, ka arī man ir sapnis