šodien iemīlējos

Īsumā – meklēju dzīvokli, ko pirkt, pēc bildēm atradu ideālo priekš sevis – koka grīdas, guļamistaba sarkana, divas istabas, bet diemžēl (šeit arī iemesls kāpēc nepērku) nav izolētas. Studio tipa ar balkonu, iekaramu krēslu, vēl neapstrādātām sienām – vieta, kur izpausties manai iztēlei. Un tad ir dzīvokļa īpašnieks. Mākslinieks. Jauns. Zilām acīm. Jānis. Elpa apmaldījās. Vien zilās acis. Īss mirklis, kurā viss apstājas. Ilgāk vēroju viņu kā telpas, kuras nācu izpētīt. Dzīve ir līdz nelabumam smieklīga savos neparedzamajos ceļos.

Sen neesmu izjutusi šādu satraukumu. Bija brīdis, kad apsvēru domas, ka šādi mirkļi dzīvē izsmelti. Bet te, tik negaidīti un neparedzami. Galva galīgi sajaukta, lēnām noskaidrojas un izprot – ka te arī tas beidzies.